Ēnu ekonomikas apkarošanai ir jākļūst par valsts prioritāti Nr. 1, valsts iestādēm no procesu nodrošināšanas politikas jāpāriet uz mērķa sasniegšanu, nodokļu krāpniekiem jāsaņem adekvāts sods par nodarīto
To intervijā DB stāsta biedrības BASE (Business Against Shadow Economy) valdes loceklis Jānis Butkevičs. Viņaprāt, brīžiem valsts iestāžu rīcība ir traģikomiska, jo blēžu izolēšanai tiek piedāvāti risinājumi, kas apgrūtina visus, turklāt labas idejas tiek sabojātas ar piemērotajiem instrumentiem.
Fragments no intervijas:
Varbūt problēma nav normatīvu regulējumā, bet gan tiesībaizsardzības iestāžu spējā blēžus iesēdināt, jo, ja neviens par nodokļu nemaksāšanu cietumā nesēž, kāpēc lai pārējie maksātu?
Tas ir vēl viens no svarīgiem ēnu ekonomikas apkarošanas stūrakmeņiem. Protams, lai kādu sēdinātu, ir jāvērtē nodarītā pārkāpuma smagums. Tajos gadījumos, kad tiek pierādīts smags nodarījums, vainīgajiem ir jāsēž cietumā.
Pašā ēnu ekonomikas ierobežošanas plānā ir atzīts, ka reāla brīvības atņemšana un papildsodi ir piemērojami ārkārtīgi retos gadījumos, bet naudas sods tiek noteikts tuvu pantā paredzētajai minimālajai sankcijai. Šeit atduramies pret sodu sistēmas efektivitāti un retorisko jautājumu, vai problēma ir sodu lielumā.
Tieslietu ministrija ir apņēmusies līdz gada beigām izvērtēt, kā efektivizēt sodu piemērošanu. Nav jēgas palielināt sodus, ja nedarbojas to piemērošana. Citiem vārdiem sakot, koncentrējamies uz konkrēta rezultāta sasniegšanu, nevis procesu procesa nodrošināšanai.
Kā vērtēt piedāvājumus normatīvo aktu izmaiņām, kas tiek virzīti ar lozungu: «ēnu ekonomikas apkarošanai»?
Šajā jomā visas idejas par normatīvo aktu izmaiņām būtu jāsadala vairākās daļās. Pirmā – priekšlikumi, kuri tiek virzīti, lai novērstu logus normatīvajos aktos, proti, ēnu ekonomikas darboņi arī neguļ uz lauriem un visu laiku meklē jaunas iespējas, kā izvairīties no nodokļu sloga. Kā piemēru var minēt jaunu prasību noteikšanu kases aparātiem.
Otrā – priekšlikumi «kad augšas vairs negrib, bet apakšas nevar», kuri nāk no uzņēmējiem un to organizācijām. Piemērs – taksometru nozares sagatavotie priekšlikumi ēnu ekonomikas mazināšanai nozarē, kas paredz minimālās ikmēneša summas noteikšanu, kas būtu ieskaitāmas kā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas.
Atsevišķa priekšlikumu grupa izriet no valsts pārvaldes ierobežotās kapacitātes efektīvi apkarot ekonomiku, tādēļ ierēdniecība piedāvā smaguma centru pārlikt uz uzņēmējiem, paredzot papildu atskaites un kontroles pasākumus. Kā piemēru var minēt Finanšu ministrijas iniciatīvu uzlikt pienākumu ne tikai bankām, bet arī uzņēmumus apkalpojošiem ārpakalpojumu grāmatvežiem un finanšu konsultantiem ziņot par aizdomīgiem darījumiem. Tas nozīmē, ka grāmatvežiem būs jātērē vēl vairāk laika transakciju analīzei un komunikācijai ar valsts pārvaldi, tajā skaitā dublējot informāciju, ko iesniedz kredītiestādes! Turklāt nav nekādas garantijas, ka valsts pusē būs nodrošināts pietiekams resurss, kas kvalitatīvi apstrādās saņemtos datus un novērsīs riskus. Arī šajā gadījumā, līdzīgi kā ar sodu sistēmu, nav jēgas palielināt slogu tikai ķeksīša pēc, ja no valsts puses netiek piedāvāta pilnvērtīgi funkcionējoša piemērošanas sistēma.
Diemžēl daudzi priekšlikumi būtībā apgrūtina dzīvi nevis tikai atsevišķiem aizdomīgiem uzņēmējiem, bet pilnīgi visiem. Šeit parādās vēl viena problēma – netiek veikts ietekmes uz uzņēmējdarbības vidi izvērtējums ēnu ekonomikas plānā iekļaujamiem priekšlikumiem. Nav aprēķināts arī fiskālais efekts uz valsts budžeta ieņēmumiem, ko dos konkrēto pasākumu ieviešana. Citiem vārdiem – dodam uzdevumu, bet, kāds konkrēti ir mērķis un ko maksās tā sasniegšana, mēs nezinām.
Visu interviju Vajadzīgs rezultāts, nevis process lasiet 21. septembra laikrakstā Dienas Bizness.