Pēdējā laikā arvien lielāku troksni sabiedrībā saceļ Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgums jeb ACTA ( no «Anti-Counterfeiting Trade Agreement» angļu valodā). Viedokļi dažādi, pat krasi atšķirīgi, ne reti – sazvērestībām pārpilni. Šķiet, diskusija vēršas plašumā un dziļumā, jo nesenās publikācijas interneta vidē liecina, ka jautājumu loks vairs nenoslēdzas ap «eBay iegādātām Nike botām, kas izpakotas izrādās Nice botas» un kā to nākotnē novērst.
Arvien biežāk izskan neapmierinātība ar vai vismaz pamatoti jautājumi par biedrības AKKA/ LAA darbības principiem. Pretstatā spekulācijām par to, ko pilsoniskajām un cilvēciskajām brīvībām varētu dot vai, gluži pretēji, atņemt ACTA nolīgums, gribu pēc iespējas bezkaislīgi ilustrēt vairākus konkrētus gadījumus, kuros AKKA/ LAA piekoptā prakse, pirmkārt, nesakrīt ar publiskajiem paziņojumiem. Otrkārt, biedrības pārstāvēto uzskatu kopums ir klaji virspusējs, pretrunā gan ar autoru, gan cilvēktiesībām kā tādām, kā arī apšaubāms no ētiskā viedokļa.
Vispirms atzīšos, ka piekrītu, piemēram, Imanta Kalniņa jau padzīvojušajam viedoklim, ka plaši izplatītā vēlme izmantot lietas un pakalpojumus, par tiem tā vai citādi nemaksājot, ir gana nopietnu satraukumu rosinoša. Atsevišķas diskusijas vērti ir jautājumi par to, kā izmaiņas matērijā (no cietvielas uz ēterisko un netverami virtuālo) līdz nepazīšanai izmainījušas cilvēka priekšstatus par to, kas viņam it kā pienākas, par to, cik kas maksā, par to, kā viņš ar saviem priekšstatiem un to praktizēšanu mijiedarbojas ar citiem sabiedrības locekļiem utt. utjp. No citām pozīcijām, nekā šajās dienās ierasts, vēlos iebilst vairākos būtiskos jautājumos, kas skar gan autorus, gan viņu darbus, gan šo darbu lietotājus/baudītājus – publiku, gan mūs – publisku pasākumu rīkotājus.