Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas un arī pacientu paustā trauksme par situācijas pasliktināšanos Latvijā ar medikamentu pieejamību, īpaši bērniem un hroniskiem pacientiem, ir nopietns signāls mūsu veselības un farmaceitiskās aprūpes sistēmai un politikas veidotājiem. Nodrošināt cilvēkiem nepieciešamās zāles nav tikai veselības un dzīvības jautājums, tā ir arī valsts drošības prioritāte. Šī situācija prasa tūlītējus risinājumus, nevis gaidīšanu līdz nākamajam mēnesim vai vēlēšanām, solot, ka situācija uzlabosies un tiek kontrolēta.
Latvijas Zāļu ražotāju asociācijas ieskatā medikamentu pieejamību valstiskā līmenī var uzlabot, valsts līmenī īstenojot trīs stratēģiskās aktivitātes.
Jāveido valsts līmeņa drošības spilvens
Latvijā tikai 3,9% cilvēku savu veselības stāvokli vērtē kā ļoti labu. Tas nozīmē, ka kopējā iedzīvotāju veselība pasliktinās, vienlaicīgi radot papildu slogu jau tā pieticīgajam veselības aprūpes budžetam.
Daži varētu teikt, ka hronisku slimību gadījumā cilvēkiem pašiem būtu jāveido zāļu krājumi, lai sevi nodrošinātu “nebaltām dienām”, tomēr ne visiem ir šādas finansiālās iespējas. Turklāt recepšu medikamenti tiek izrakstīti konkrētam periodam, ierobežojot iespēju tos iegādāties ilgākam laikam. Efektīvākais un drošākais risinājums ir valstij veidot stratēģiskās medikamentu rezerves, kas nodrošinātu stabilitāti neparedzētās situācijās.
Tieši tāpēc jau vairāk nekā gadu veselības un farmaceitiskā nozare uzsver nepieciešamību izveidot valsts medikamentu rezerves fondu. Tas ļautu novērst situācijas, kad starptautisko ražotāju vai piegādes ķēžu traucējumu dēļ pacientiem Latvijā nav pieejamas zāles. Lai gan pašlaik ārkārtas situācija nepastāv, mediķi jau brīdina par noteiktu medikamentu trūkumu. Progress gan rezervju izveidē līdz šim ir bijis pārlieku lēns, tāpēc atliek cerēt, ka solītais “valdības restarts” ieviesīs izmaiņas arī šī jautājumā risināšanā.
Jāatbalsta vietējie
Papildus medikamentu rezervju izveidei, valsts noturību ārkārtas situācijās stiprina spēcīgi vietējie ražotāji. Latvijā farmācijas nozare jau vairāk nekā 50 gadus ir viena no mūsu ekonomikas stūrakmeņiem, tomēr pašmāju zāļu ražotāju īpatsvars Latvijas zāļu tirgū knapi sasniedz piecus procentus.
Ja vēlamies būt pārliecināti, ka krīzes situācijā mums būs pieejamas zāles, vietējo ražotāju “muskuļi” ir jāstiprina. Es pat teiktu vairāk – valstiskā līmenī ir jādomā ne tikai par finansiālu atbalstu produktu portfeļa paplašināšanai, bet arī par aktīvu politisko atbalstu savai farmācijas nozarei. Piemēram, Francijā tiek ieviestas pat speciālas programmas, lai samazinātu atkarību no zāļu importa un spētu savus iedzīvotājus apgādāt ar zālēm pašiem. Ja varam aicināt iegādāties vietējo pārtiku, kāpēc gan neizvēlēties Latvijā ražotās zāles, ja pastāv tāda iespēja?
Jau tuvākajā laikā redzēsim ASV jaunās administrācijas solīto importa tarifu ietekmi uz zāļu tirgu – ja ES atbildēs ar saviem ievedmuitas tarifiem, tad ir pavisam reāli, ka ASV ražotās zāles paliks dārgākas šo tarifu ietekmē. Iespējams, par solītajiem 25%. Ar smaidu atcerēsimies vietējo ekonomikas revolucionāru solījumus visas ārvalstu zāles padarīt par 20% lētākas. Nesanāca, jo tā tas nestrādā. Bet jūklis tika sacelts pamatīgs kā rezultātā daudzas zāles palika dārgākas, bet citi ārvalstīs ražotie medikamenti nav vairs pieejamas vispār.
Vietējie Latvijas ražotāji šobrīd galvenokārt fokusējas uz ģenērisko medikamentu attīstību, kas valstiskā līmenī sekmētu jaunu patentbrīvo zāļu ienākšanu tirgū. Papildu solis medikamentu fiziskās un finansiālās pieejamības uzlabošanai būtu kompensējamo zāļu saraksta paplašināšana, jo pašlaik Latvijā tas, diemžēl, ir visierobežotākais Baltijas valstīs.
Jādomā ilgtermiņā
Trešais būtiskais solis ir akūta vajadzība pēc ilgtermiņa stratēģijas veselības aprūpē. Pašlaik vietējie zāļu ražotāji ir kā cirka mākslinieki - spiesti žonglēt ar trim bumbiņām un vienlaikus iet pa virvi. Balansēšana starp attīstības plāniem un pastāvīgām izmaiņām veselības aprūpes politikā un normatīvajā regulējumā apgrūtina prognozējamību un investīcijas.
Latvijas zāļu ražotājiem vienlaikus jādomā par savu attīstības plānu īstenošanu, jāplāno investīcijas desmitgadēm uz priekšu un nepārtraukti jāpielāgojas kārtējām reformām farmaceitiskās aprūpes nozarē. Zāļu ražošanas uzņēmumi plāno savu darbību desmit, piecpadsmit un pat divdesmit gadu perspektīvā, tādēļ arī no politikas veidotājiem sagaida skaidru attīstības scenāriju farmācijas nozarei. Skaidrs, ka desmitgades stratēģija var šķist utopiska, taču pat piecu gadu stabils attīstības plāns nozarei dotu būtisku atspēriena punktu.
Jaunu medikamentu izstrāde un produktu portfeļa paplašināšana farmācijas nozarē ir gan dārgs, gan laikietilpīgs process. Tāpēc katra negaidītā izmaiņa un reforma kļūst par ķīli attīstībā, kas ilgtermiņā nav izdevīgi nevienam. Ne pacientiem, ne valsts budžetam.
Lai nodrošinātu medikamentu pieejamību gan šodien, gan nākotnē, nepieciešama izlēmīga un mērķtiecīga rīcība. Ilgtermiņa stratēģija, valsts rezerves un vietējo ražotāju atbalsts nav greznība – tie ir priekšnoteikumi stiprai un drošai veselības aprūpei Latvijā un sabiedrības noturībai. Laiks vairs nav mūsu pusē, un atlikt risinājumus, nozīmē pakļaut riskam gan pacientu veselību, gan visas nozares stabilitāti. Rīcība un reāls “restarts” ir vajadzīgs tagad.
