Bija kādreiz, 19. gadsimtā, tāds franču zinātnieks, kurš paziņoja, ka, izpētot kamenes uzbūvi, ir pilnīgi skaidrs – tā lidot nevar. Tās masa ir liela, spārni mazi, uzbūve neatbilstoša aerodinamikas likumiem. Un tomēr reālā dzīve pierāda, ka kamenes lido.

Līdzīgi ir ar eiro zonu. Ekonomikas teorētiķiem nekādi nesanāk izdomāt, ka (un kā) tā var darboties – dalībvalstis pārāk dažādas un galīgi «neizskatās pēc ASV». Tomēr nu jau 20 gadus arī šī sistēma darbojas, un nu jau tā liekas ierasta lietu kārtība.

Vēl nesen, ap 2011. gadu, piedzīvojām kārtējo «Nu nevar lidot!» histēriju. Google meklēšanas serviss uz atslēgvārdiem «saving the euro» uzrāda 260 tūkstošu ierakstu, lielākoties, laikā no 2011. līdz 2012. gadam. Tas bija laiks, kad veselas ekonomistu grupas rakstīja atklātās vēstules un uzsaukumus, kā glābt eiro zonu. Dažiem tā izvērsās par tādu kā apsēstību, kurā eiro ir visa ļaunuma sakne. Piemēram, Nobela prēmijas laureāts Džozefs J. Stiglics (Joseph Eugene Stiglitz) rakstīja: «Lai gan ir vairāki cēloņi, kas nosaka Eiropas nebūšanas, to pamatā ir tikai viena kļūda: eiro ieviešana.»

Lehman Brothers haoss daudziem, domājams, vēl nav aizmirsies; ar laiku gan zūd pat visdziļāko traumu ietekme

Pirms 10 gadiem tieši septembra vidū viena no globāli ietekmīgākajām pasaules investīciju bankām Lehman Brothers paziņoja par savu bankrotu, un šis notikums pilnā mērā iegrieza globālo finanšu krīzi. Apritot šādai apaļai jubilejai, pašlaik ir aktuāli dažnedažādi spriedumi par to, kas varētu izraisīt nākamo krīzi vai vismaz recesiju. Tiek tradicionāli spriests arī par finanšu aktīvu cenu līmeni, kur, piemēram, ASV akcijas pēc ne pārāk veiksmīgās gada pirmās puses nupat atkal «aizdzīvojušās » līdz jaunam vēsturiskajam maksimumam.

Vienkāršotais pieņēmums ir, ka iepriekšējo finanšu krīzi radīja vairāku apstākļu kopums, kur pamatā mājsaimniecības bija sapirkušās tādus mājokļus, kurus tās nevarēja atļauties, un bankas bija attiecīgi izsniegušas aizdevumus, kuri kļūdaini tika uzskatīti par nosacīti drošiem. Turklāt tad tie tika sapakoti kopā, lai pēc tam, balstoties uz to «neapgāžamo drošību», varētu pārdot veselu kaudzi ar tiem saistītu atvasinātu finanšu instrumentu. Atslābuši bija arī regulatori un valdības, kas, šķiet, uzskatīja, ka lielas ekonomikas depresijas piederas vien pagātnei. Ja skatījās pēc likmēm, tad aizdot Grieķijai likās aptuveni tikpat droši kā Vācijai.

Ar katru dienu Latvijas iedzīvotāji kļūst arvien nabadzīgāki. Mūs aicina taupīt,ciešāk pievilkt jostas, skaidrojot notiekošo ar visai dažādiem iemesliem. Bet vaitie ir patiesie iemesli? Vai arī tie ir tikai mīti? Un kādas ir prognozes tuvākajai nākotnei?

Par to prāto Andrejs ŽDANS – gaļas pārstrādes uzņēmuma “Forevers” vadītājs;šis uzņēmums ietilpst Latvijas lielāko ražotāju trijotnē un, tāpat kā visi Latvijas iedzīvotāji, piedzīvo krīzi.

MĪTS Nr. 1. Kompensācijas ir glābiņš no nabadzības

Mēs dzīvojam rekordlielas inflācijas laikā, tās apmērs Latvijā ir salīdzināms ar tādām “trešās pasaules” valstīm kā Afganistāna, Nigērija un Ruanda. Rezultātā visi, izņemottos, kas tirgo gāzi un elektrību, esam kļuvuši nabadzīgāki – uzskata Andrejs Ždans.

Novērojam naudas vērtības kritumu. Valstis izšķiež “helikoptera naudu”, palielina ārējoparādu, veido atbalsta un enerģijas nesēju kompensāciju programmas u. c. Bet irjāsaprot, ka par to visu būs jāmaksā. Arī par citu valdību rīcībām, par to “helikopterunaudu”, kas mūsu apritē nav nonākusi, taču arī tas ir iemesls, kāpēc inflācijas tempssasniedz rekordlielus rādītājus.

Monetārās politikas instrumentu klāsts, ar kuru palīdzību veicināt izaugsmi un inflāciju, un jau esošo ietekme, strauji izsīkst. Arvien vairāk uzmanības tiek pievērsta konceptiem, kas pavisam nesen vēl šķita neiespējami. Nu kādu laiku ir dzirdami viedokļi par to, ka centrālās bankas varētu uzsākt «helikoptera naudas politiku» (HNP). HNP konceptu radīja ASV ekonomists Miltons Frīdmans, ko aprakstīja 1969. gadā savā grāmatā «Optimālais naudas daudzums».

HNP var uzskatīt par trešo un noslēdzošo monetārās politikas posmu pēc tradicionālās (galveno procentu likmju izmaiņas) un netradicionālās (centrālās bankas bilances audzēšana un negatīvas galvenās procentu likmes) politikas. HNP nozīmē, ka centrālā banka rada naudu, kuru valdība pēc tam novirza vienai vai vairākām sociālekonomiskajām sfērām. Būtībā HNP ir fiskālās politikas īstenošana, ko veic centrālās bankas.

Pēdējā laikā stiprinās nepieciešamība pēc jauniem politikas instrumentiem, jo sarūk ekonomikas politikas iespējas reaģēt uz pieticīgo izaugsmes tempu un zemo inflāciju. Turklāt netradicionālā monetārā politika saskaras pieaugošu kritiku. Šī politika ir palīdzējusi atvieglot finansiālos nosacījumus, bet tās ietekmes vērtējums uz pārējo ekonomiku ir neviennozīmīgs. Tās trūkumi laika gaitā pozitīvo ietekmi samazina, un kā iespējamu alternatīvu liek no jauna izvērtēt HNP potenciālu.

Uz valsts simtgadi mēs šogad dzirdēsim daudz aicinājumu visu ko «dāvināt Latvijai». Paredzami tiks locīta arī lipīgā, bet maz pārdomātā sentence par došanu savai valstij, neprasot, ko tā dos man. Šādi aicinājumi labākajā gadījumā ir sentimentālas blēņas, bet sliktākajā – traucēkļi domāt un rīkoties sakarīgi.

Rakstot par brīvā tirgus un pilsoniskās brīvības sakarībām, uz šādas retorikas apšaubāmību ir norādījis arī ekonomists Miltons Frīdmans. Vienā gadījumā – ja visu labo sagaidām no valsts, tā ir paternāliska sapratne par valsti kā Lielo Brāli, kas nav savienojama ar pilsonisku brīvību. Otrā gadījumā, kad dāvanas ir jāpienes valstij, līdz ar valsts tābrīža iemiesojumu – valdību – tas kļūst par elku, kas prasa upurus, un pirmais no tiem atkal jau būs pilsoniskums un brīvība.

Valstisko neatkarību ieskaitot, lielai daļai latviešu brīvība aizvien vēl nešķiet pašsaprotama. Un tas ir labi, jo brīvība nav kaut kas vienreiz dabūjams. Brīvība pastāv vien tad, ja to liek lietā, un tā ir arī ar valsts brīvu pastāvēšanu. Latvija nav jāpielūdz, un Latvijai nekas nav jādāvina. Latvija ir jāliek lietā.

Ir pagājuši 8 gadi, kopš globālās finanšu krīzes, kas satricināja pasaules ekonomiku. Neraugoties uz monetārās politikas pūliņiem, pasaules attīstīto valstu tautsaimniecībās nav atgriezies līdz krīzei novērotais optimisms un izaugsme.

Gluži otrādi, Japānas centrālās bankas pūles ir koncentrētas, lai nepieļautu tautsaimniecības nonākšanu deflācijas spirālē, eirozonas centrālās bankas cenšas pārtraukt ieilgušo pārlieku zemas inflācijas posmu, bet ASV atgriešanās pie normāla procentu likmju līmeņa norit lēnāk, nekā sākotnēji tika gaidīts.

Pasaules attīstītajās valstīs tautsaimniecības reakcija uz monetāras politikas stimuliem ir kļuvusi neelastīgāka, un centrālo banku izmantoto instrumentu arsenāls, šķiet, ir tikpat kā izsmelts.

Veicot apjomīgo aktīvu pirkšanas programmu, Eirosistēmas jeb eiro zonas centrālās bankas ir veicinājušas kopējā ārpus banku sistēmas apritē esošā plašās naudas apjoma kāpumu, tomēr eirozonas tautsaimniecības izaugsme turpina stagnēt, lai gan izdevies novērst deflācijas draudus.

No nerezidentu banku slēgšanas Latvijas zaudējumi būs teju 600 miljoni eiro gadā

«Sarkano kartīti» esam saņēmuši tikai mēs, Lielbritānijā tiek rādītas dažas «dzeltenās kartītes», bet stingrs «nē» Krievijas kapitālam nekur Rietumu pasaulē nav pateikts. Tas, protams, liek uzdot jautājumu – vai tomēr mums nebija un nav iespējams saglabāt šo ārvalstu finanšu pakalpojumu nozari? – jautā bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, sakot, ka nerezidentu banku nozares kopējā pievienotā vērtība, pēc Deloitte pētījuma, 2016. gadā bija 592 miljoni eiro. Un kāda vēl ir netiešā ietekme?

Vjačeslavs Dombrovskis

Foto: Zane Bitere/LETA

Sākoties notikumiem, kuri, kā tagad redzams, ir sākums visas Latvijas finanšu eksporta nozares likvidācijai, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola teica, ka ABLV neesot «sistēmiskas ietekmes» uz Latvijas tautsaimniecību. Vai tā bija sabiedrības apzināta maldināšana?