Izskatās, ka valsts sarunas ar Telia par uzņēmumu LMT un Tet nākotni un piederību ir nonākušas pilnīgā strupceļā. Ir 2025. gada marts, bet nav nekas dzirdēts par valsts apņēmību izpirkt Telia vai abu akcionāru paritāti apvienotā uzņēmumā. Tas nozīmē, ka apvienošana ir vismaz iepauzēta.
Lai arī citu valstu piemēri liecina, ka mobilo un fiksēto operatoru saplūšana ir dabiska attīstība, Latvijā abi uzņēmumi turpinās kanibalizēt viens otru vēl kādu laiku. Šī situācija turpinās nest zaudējumus abiem akcionāriem.
Latvija turpinās darīt to, kas tai izdodas vislabāk - plānot un vēlreiz plānot, arī šajos ģeopolitiskajos apstākļos, kad stratēģiskas nozīmes uzņēmumu nākotni ietekmē pareizi lēmumi un to savlaicīgums.
Ir dažādi piemēri, kur daudz kas notiek ilgstoši un vajag plānot atkal un atkal. Žogi, migrācijas politika, tomēr tādas lietas, kas nes peļņu un reizē daļēji ir aizsardzības joma, ir tikai dažas. Labākais piemērs ir uzņēmumu Tet un LMT apvienošana, atpirkšana, kotēšana biržā un vēl 27 dažādi varianti, ko iesākt ar šiem diviem Latvijas mēroga telekomunikāciju milžiem.
Tet vairums akciju pieder valstij, mazākums - zviedru Telia, LMT situācija pēc fakta ir otrāda, bet valsts caur Tet kontrolē uzņēmumu, jo Tet ir vairākums un pastarpināti Tet pieder LMT akciju daļa, kas pieļauj šo kontroli.
Lielā plānošana abu uzņēmumu sapludināšanai, daļu atpirkšanai vienā vai otrā virzienā vai citām versijām atkal atsākās pirms nepilna pusgada. Gada nogalē ekonomikas ministrs Viktors Valainis nāca klajā ar paziņojumu, ka Telia piedāvājums ir izteikts un no 30 dažādiem plāniem izvēlēti divi. Turklāt noprotams, ka ir versija ar akciju emisiju biržā. Tālāk gan viss ir kā mežā, jo nav skaidrs, kādai versijai Telia piekrīt. It kā arī Telia ir izteikusi savas vēlmes, bet tās ir aiz slēgtām durvīm.
Līdztekus Ārvalstu investoru padomes Latvijā valdes loceklis un zvērinātu advokātu biroja Eversheds-Sutherland vecākais partneris Māris Vainovskis pērn 4. decembrī TV3 raidījumā 900 sekundes izteica minējumu, ka pie akciju emisijas biržā būšot traka grūstīšanās un esot signāli, ka Mikrotik līdzīpašnieks Džons Tallijs esot ieinteresēts. “Ir signāli, ka viņš būtu ieinteresēts,” teica Vainovskis, vienlaikus atzīmējot, ka nevar apliecināt, ka tas tā tiešām ir. Kāds gan viltīgs formulējums.
Starptautiskajā terminoloģijā to dēvē par name droping, proti, skaļa vārda iemešanu tirgū, lai radītu ažiotāžu. Ķeza ir, ka intervijā Dienai Tallijs savu interesi par Tet un LMT akciju piedāvājumu vai daļu iegādi citā veidā īsti neapstiprina. Tad kādēļ stāsts par signāliem?
Ir vairākas versijas par notiekošo vispār. Pirmkārt, iespējams, ka starp Telia un Latvijas valsts piedāvājumiem nepastāv komerckompromiss vai arī tas ir neiespējams pašreizējos tirgus apstākļos. Otrkārt, Latvijā ir zema likviditāte visam, kas veido lielu tirgus daļu, un telekomunikāciju uzņēmumi ir lieli, LMT un Tet tirgus daļa - apjomīga. Treškārt, uzņēmumu vērtības izmaiņas notiek visu laiku, aizvien vairāk svaru kausus nosverot par labu apvienotam uzņēmumam kā tas efektivitātes apsvērumu dēļ ir daudzās citās pasaules valstīs, bet tādā uzņēmumā Telia objektīvi ir vairākums.
Galvenie jautājumi, kas izriet no vēlmēm un versijām, ir kompāniju tirgus validācija, kas ir atkarīga ne tikai no peļņas un apgrozījuma, bet arī no likviditātes vai pieprasījuma. Ar to arī saprotama advokāta Vainovska aktivitāte, lai arī Džons Tallijs ir visai rezervēts publiskos izteikumos par tēmu. Savukārt Latvijas valsts puses aktivitātes trūkums uzņēmumu validācijā un cīņa aiz slēgtām durvīm neiztur kritiku.
Ir saprotams, ka visu teikt nedrīkst, bet nevar mēnešiem sabiedrību barot ar plāniem, neko īsti nepasakot. Mums par laimi ekonomikas ministrs nāk uz darbu, nav atlaists un nav paņēmis atvaļinājumu. Ķeza ir, ka jau pāris mēnešus arī viņš klusē, un tas var nozīmēt tikai vienu – ir stingra apņemšanās turpināt plānošanu, kas nav izdevīga ne Latvijas valstij, ne Telia, jo ne Bite, ne Tele2 nav atkarīga no stratēģisko fokusu pazaudējuša akcionāra - valsts - lēmumiem. Lai neparadītos vēlme mākslīgi sēdināt uzņēmumu vērtību pret citiem spēlētājiem telekomunikācijās, darījums ir jāveic pēc iespējas ātrāk, un tad visi būs ieguvēji. Pretējā gadījumā abi uzņēmumi var ieslīgt savstarpējā kanibalizācijā, un rezultātā zaudē abi īpašnieki.
Plānam, kā to paveikt, ir jānāk drīzumā. Ja ir derīgs plāns, kas tika izziņots decembrī, tad par to vajadzētu pateikt pavasarī, nevis rudenī, jo pēdējā gadījumā neizbēgami šā gada decembrī redzēsim jaunu apņemšanās pilnu plānu, un Ekonomikas ministrijai un ministram Valainim šādā gadījumā tiks dota iespēja izsludināt kārtējo piedāvājumu un jauno plānu, parādot vēl lielāku apņemšanos valdības vārdā.
Ar šo izteiksmīgo plānošanas piemēru es vēlos norādīt, ka izrāvieni ekonomikā nenotiek tikai plānojot, bet gan realizējot kaut ko no iecerētā. Es gribu uzsvērt, ka stingra apņemšanās nav pielīdzināma peļņai un nekādā veidā to negarantē. Naudas tērēšana aizsardzībai lielos apjomos ir jāparāda kā ekonomiku stimulējošs faktors, nevis kā betons un stabi. Visbeidzot - tās retās lietas, kas drošības jomā nes peļņu, ir prioritāšu prioritāte, jo tās nes naudu pārējam.
