«Jo aktīvāk apkaro korupciju, jo kukuļdevēju un ņēmēju metodes paliek arvien smalkākas un jo vairāk korupcija lien pagrīdē,» intervijā laikrakstam Latvijas Avīze sacījusi ilggadējā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbiniece Juta Strīķe.
«Izmeklētājiem ir daudz grūtāk strādāt nekā pirms desmit gadiem. Iedomāsimies situāciju, ka no cilvēka ņem kukuli, bet pa vidu ir trīs starpnieki, kuri katrs paņem kādu savu daļu. Bet tie starpnieki tiek piesaistīti tādēļ, lai kukuļņēmējam būtu drošības sajūta.
Neviens uzņēmējs vairs nesaka: samaksājiet man naudu, tad es slēgšu līgumu! No vienas puses, mums ir grūtāk strādāt, bet, no otras puses, vai tas nav labi, ka neviena amatpersona tiešā veidā nevienam neprasa kukuļus! Esam novērojuši vairākas situācijas, kad amatpersonas tā kā grib prasīt, tā kā prasa, tomēr vēlāk aizdomājas: vai man to vajag? Nē, nevajag, un atsakās no noziedzīgajām darbībām.»
«Ja mēs skatāmies demit gadu griezumā, korupcija samazinās. Pirms tam bija brutāli izspiešanas gadījumi, tagad izspiešanas lēnām ir pazudušas, pieprasīšana kļūst arvien retāka, tagad ir savstarpēji izdevīgas klusas vienošanās. No svešiem cilvēkiem vairs neviens kukuļus neprasa,» stāstījusi J. Strīķe.
Viņa arī norādījusi: «Laupa tie, kas neprot zagt, jo zagt ir jāprot. Savukārt zog tie, kas neprot izkrāpt, jo, lai krāptu, ir jābūt talantam un spējām. Pieķert smalku krāpnieku nav vienkārši. Tā mūsu klientūra, pateicoties savam amatam, bieži apgrozās publiskajā telpā, kur, komunicējot ar žurnālistiem, iemācās radīt labu priekšstatu par sevi.
Es ticu, ka būt godīgam ilgtermiņā ir izdevīgi. Man šķiet, ka cilvēki ir sapratuši: ja gribi nodzīvot savu mūžu laimīgi, jābūt godīgam.»
Vienlaikus viņa arī atzinusi, ka līdz galam izskaust korupciju nevienai valstij pasaulē vēl nav izdevies. «Visās valstīs tas ir intensīvs process, par kuru nepārtraukti tiek domāts. Ir cilvēku daļa, kas uzskata, ka vara dod iespēju dabūt vairāk mantas. Tieši šie cilvēki atstāj visnegatīvāko iespaidu uz ekonomiku, un viņu negodīgā rīcība ir jāaptur. Visaugstākās korupcijas valstīs parasti ir viszemākais labklājības līmenis.
Man šķiet, ka dažiem cilvēkiem, laikam ejot, ir palikusi tikai viena dzīves vērtība – nauda. Viss, ko nevar nopirkt, ir atkritis. Gribas vairāk un vairāk to, ko var nopirkt.
Ir daļa cilvēku, kuriem patīk riskēt, neaizdomājoties par sekām, ka kukuļa devējs pēc tam var šantažēt. Ir cilvēki, kuri, ņemot kukuļus, skaidri apzinās, ka viņi ir gatavi pasēdēt apcietinājuma vietā. Ir cilvēku kategorija, kuriem šķiet, ka viņi ir ļoti gudri un viņus nekad nepieķers. Pētījumi rāda, ka 20% neņems kukuļus nekad un nekādos apstākļos. Mūsu mērķis ir dabūt tajā pusē, kuri nezog, 60% cilvēku, bet vēl 20% – maksimāli izķert,» skaidrojusi J. Strīķe.