Krimināllikuma 214. panta 1. daļa nosaka – par maksātnespējas pieteikuma neiesniegšanu likumā paredzētajos gadījumos soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības veikt uzņēmējdarbību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tā.
Nokļūt situācijā, kad maksātnespējas pieteikums obligāti jāiesniedz un kvalificēties minētajam sodam nemaz nav tik sarežģīti, īpaši saspīlētos ekonomiskos apstākļos. Pirmkārt – ja parādnieks nespēj nokārtot parādsaistības, kurām ir iestājies izpildes termiņš, un viņa parādsaistības pārsniedz aktīvus. Otrkārt, ja, saskaņā ar likvidācijas sākuma finanšu pārskatu parādniekam nepietiek aktīvu, lai apmierinātu visus pamatotos kreditoru prasījumus, vai arī šis apstāklis atklājas likvidācijas gaitā. Treškārt, ja parādnieks nespēj nokārtot saistības, kas paredzētas tiesiskās aizsardzības procesa pasākumu plānā. Tāpat viena no pazīmēm, kā VID un Finanšu policija izvēlas konkrēto uzņēmumu procesa uzsākšanai, ir tas, ka parādā esošais uzņēmums nav pilnībā izmaksājis darbiniekam darba samaksu, kaitējuma atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību vai nav veicis sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas divu mēnešu laikā no izmaksai noteiktās dienas.
2009. gadā maksātnespējas pieteikumus par sevi ir iesnieguši 595 uzņēmumi, un 2010. gadā – 217 uzņēmumi. Tomēr tie ne tuvu nav visi, kuri šajā laikā varējuši uz sevi attiecināt Maksātnespējas likuma 50. panta 3., 4., 5. un 6. punktā minētās maksātnespējas procesa pazīmes. Un ne tikai kriminālatbildība ir iemesls, kāpēc uzņēmumu vadītājiem jāseko līdzi šo pazīmju izpildei viņu uzņēmumā. Tuvojas gada pārskatu apstiprināšanas laiks un kā privāto, tā valsts un pašvaldības uzņēmumu valdes locekļiem šogad pie gada pārskatu apstiprināšanas noteikti būtu jāpievērš uzmanību sabiedrības maksātspējas radītājiem. Zinu ļoti daudzus gadījumus, kad procesi ir uzsākti un ir tiesāti privāto sabiedrību valdes locekļi.
Raksti par tēmu
Diskusijas par šī Krimināllikuma panta dekriminalizāciju notiek jau vairākus gadus, bet līdz galīgajam risinājuma likumdevējs vēl nav nonācis. Neņemos spriest, vai pantu vajag dekriminalizēt vai ne, bet pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka pašlaik šī norma dzīvē tiek piemērota nevienmērīgi un haotiski. Piemēram, īpaši jāuzmanās Liepājas puses uzņēmējiem, jo tur atbildīgie policijas darbinieki kriminālprocesus pēc 214. panta uzsāk vienu pēc otra. Protams, cietumā nevienu neliek, bet sods tiek visiem. Savukārt Rīgā pieeja ir atšķirīga, un katrs gadījums tiek vērtēts atsevišķi.
Kamēr 214. pants nav dekriminalizēts vai grozīts, uzņēmējam pastāv drauds, ka viņš var tikt sodīts krimināli nenomaksātu sociālo nodokļu dēļ vai tāpēc, ka saistības pārsniedz aktīvus. Jāatceras, ka ar iesniegumu policijā var griezties arī kreditors vai trešā persona, lai piedzītu parādu vai konkurences cīņā mēģinātu kaitēt konkurentam, jo gada pārskati ir publiski pieejami. Starp citu, viens no iemesliem, kāpēc tika aizsāktas diskusijas par minētā panta dekriminalizāciju, bija kreditoru centieni piedzīt parādu, vēršoties policijā ar iesniegumu par to, ka parādnieks pārkāpj 214. panta noteikumus.
Manuprāt, šī strīdīgā panta sakarā likumdevējam beidzot būtu jāizšķiras par soda veidu amplitūdu un to piemērošanas kritērijiem, lai uzņēmējiem būtu skaidri spēles noteikumi un neciestu godprātīgie, bet gan tikai tie, kas sodu patiešām ir pelnījuši.
