Augsta līmeņa sportistu piesaiste Latvijas komandām nodokļu dēļ izmaksā daudz dārgāk nekā Lietuvā vai Igaunijā.
Augstie nodokļi
«Tieši nodokļu politika attiecībā uz sportistu ienākumiem Latviju padara konkurētnespējīgu sportistu - zvaigžņu piesaistē, jo esam čempioni nodokļu likmes lielumā,» uzsver zvērinātu advokātu biroja BDO Zelmenis & Liberte partneris Jānis Zelmenis. Viņš savu teikto pamato ar to, ka, piemēram, ārvalstu sportistam no bruto algas 100 000 Ls uz rokas Latvijā paliek 68 250 Ls, Zviedrijā - 79 050 Ls, Lietuvā - 82 450 Ls un Igaunijā pat 85 000 Ls. «Tātad viena un tāda paša līmeņa leģionāra piesaistīšana Latvijas komandai izmaksā vismaz par ceturtdaļu dārgāk nekā Igaunijā un Lietuvā,» norāda J. Zelmenis. Tas, viņaprāt, ir arī galvenais iemesls, kāpēc Lietuvā ir tādi basketbola superklubi kā Lietuvas Rytas un Žalgiris, kuri var piesaistīt Eiropas līmeņa zvaigznes un plūkt laurus prestižos Eiropas turnīros (vīriešu basketbola klubs Lietuvas Rytas 2005. gadā izcīnīja prestižo ULEB kausu, otrs prestižākais kauss aiz Eirolīgas ).
Lietuvā labāk
To, ka Lietuvā nodokļos bijis jāmaksā mazāk, Db apliecina arī Valmieras basketbola kluba galvenais treneris Ainars Bagatskis, kas spēlētāja karjeras laikā spēlējis daudzu valstu basketbola klubos. «Žalgiris un Lietuvas Rytas klubu budžeti jau tāpat ir daudz lielāki, bet viņiem vēl ir jāmaksā mazāki nodokļi, līdz ar to vairāk naudas iespējams atvēlēt kluba stiprināšanai, kamēr mēs šo naudu nomaksājam nodokļos. Ja situācija izlīdzinātos, arī Latvijas klubi varētu atļauties lielākas zvaigznes, un mēs biežāk varētu pieveikt lietuviešus,» uzskata A. Bagatskis. Viņaprāt, laba līmeņa klubi ne tikai basketbolā, bet arī futbolā un hokejā nevar iztikt bez ārzemniekiem. «Tādēļ, ka nodokļi ir augsti, daudzi Latvijas klubi nevar atļauties iegādāties tos spēlētājus, kurus gribētu, jo mums viņi izmaksā dārgāk. Domāju, ka situācija ar Rīgas Dinamo ir pateicīga, lai valsts beidzot pārskatītu nodokļu politiku,» uzsver A. Bagatskis.
Kritizē situāciju
Jāņem vērā, ka ir problēmas pat ar Latvijas vietējā mēroga zvaigžņu piesaisti, jo Latvijā viņiem nākas maksāt 25 % lielo iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN), kamēr, spēlējot kā leģionārs, piemēram, Igaunijā, Lietuvā vai Zviedrijā, tikai 15 %, nemaz nerunājot par Krieviju, kur šī likme ir tikai 13 %, skaidro J. Zelmenis.
Kļūst aktuāls
Tieši ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, sarūkot lielo sponsoru skaitam un arī vēlmei atbalstīt augsta līmeņa profesionālo sportu, pēc J. Zelmeņa domām, aktualizējas jautājums par šo nodokļu nosacījumu izlīdzināšanu ar kaimiņvalstīm. «Rekomendācijas ir izstrādātas jau pirms laba laika un paredz likumā par IIN gan Latvijas, gan ārvalstu sportistu ienākumus aplikt ar 15 % lielu likmi,» norāda J. Zelmenis. Savu teikto viņš pamato, ka,Eiropā leģionāru ienākumi tiek aplikti ar zemāku IIN likmi - 15 % vai 10 % apmērā. Ārzemēs ir arī prēmijas, sacensībās gūtās balvas un pat autoratlīdzība. Savukārt uz tiem sportistiem ar ne pārāk augstiem ienākumiem varētu tikt attiecinātas kā fiksētās IIN likmes, bet daļa varētu tikt pielīdzināti (atbilst nosacījumiem) pašnodarbinātajām personām, kuras maksā 15 % lielo IIN.
Vajadzīgas pārmaiņas
«Pilnveidojot nodokļu likumus, tas veicinātu gan rezidentu (Latvijas), gan nerezidentu (ārvalstu) pieplūdi, un tādējādi Latvija palielinātu savu konkurētspēju un varētu kļūt par Baltijas sporta biznesa un izklaides centru,» norāda J. Zelmenis. Viņš piebilst, ka jautājums par sportistu ienākumiem ir sarežģīts, jo tos veido ne tikai darba alga Latvijā, bet arī ārzemēs, ir arī prēmijas, sacensībās gūtās balvas un pat autoratlīdzība.
Pagaidām nesekmīgi
«Līdz šim visi mēģinājumi šo jautājumu izkustināt no vietas ir beigušies neveiksmīgi, jo tādējādi valsts budžets it kā zaudēs būtiskus ienākumus, tomēr tas ir aplami, jo par to pašu naudu varētu piesaistīt ne tikai spožākas sporta zvaigznes, bet arī dot papildu ienākumus sporta un izklaides biznesam, un tādējādi arī valsts saņemtu nodokļus,» secina J. Zelmenis. Viņaprāt, Latvijā vajadzētu nevis tikai visu laiku kaut ko slāpēt, bet gan radīt dzinuli kādai attīstībai. «Negribu teikt, ka mums jāpārņem citas valsts modelis, jo katrā valstī ir savas nianses, bet vajadzētu atrast kādu kompromisa variantu, jo nav normāli, ja mūsu kaimiņiem viesstrādnieki izmaksā krietni lētāk,» tā A. Bagatskis.