Arvien uzstājīgāk dzirdamas runas, ka naftas cena kādā brīdī un jau, iespējams, visai tuvā nākotnē nonāks pie 100 ASV dolāriem par barelu.
Šīs nedēļas sākumā šī tirgus etalona – Ziemeļjūras jēlnaftas Brent – nākamā mēneša piegāžu līguma cena Londonas preču biržā dzīvojās pie 73 ASV dolāriem par barelu. Savukārt pie pagājušā gada pirmajiem Covid-19 vīrusa uzplūdiem Brent jēlnaftas cena uz brīdi saruka zem 20 ASV dolāru par barelu atzīmes.
Naftas cenas pārmaiņas bijušas ievērojamas, un tas tā var turpināties. Piemēram, viena no pasaules ievērojamākajām investīciju bankām - Bank of America - nupat ziņojusi, ka jēlnaftas cena jau nākamgad var nonākt pie 100 ASV dolāriem par barelu. Ja tas tā būs, tad bilde ar cenrāžiem degvielas uzpildes stacijās daudziem autobraucējiem var kļūt pat vēl krietni krietni nepatīkamāka.
Minētā finanšu iestāde paredz, ka pieprasījums pēc naftas nākamgad pārsniegs šī resursa piedāvājumu. Tāpat banka izceļ situāciju, kad grāvī ir iebuksējušas investīcijas jaunas naftas atrašanā, ko savukārt lielā mēra nosaka visapkārt valdošais vides aktīvisms un virzīšanās uz zaļumu.
Katrā ziņā par tādu realitāti, kad naftas cena tomēr sasniedz 100 ASV dolārus par barelu, šobrīd runā liela daļa pasaules vadošo tendenču prognozētāji. Tie izceļ, ka investīcijas naftas atrašanā būs sarukušas pirms pieprasījums pēc naftas sasniedz savu augstāko punktu un zaļās enerģijas alternatīvas spēj pārņemt stafetes kociņu. Var paspekulēt, ka tā būtu likme uz to, ka enerģijas pāreja tik gludi nebūt neiet un pasaule (lielākā mērā Rietumi) ir palikusi vēl ar nepietiekamām investīcijām naftas industrijā. Lielās Rietumu naftas kompānijas jau gadiem norādījušas, ka to aplikšana ar ierobežojumiem un piespiešana neinvestēt naftas ieguvē nozīmēs vien to, ka šī resursa ieguve pat pie, iespējams, lielāka pieprasījuma pārceļas citur vai ir krietni necaurspīdīgāka, kas tieši pretēji apgrūtinātu kādu daudzmaz jēdzīgu emisiju samazināšanu.
Faktiski jauna naftas ieguve būs vajadzīga pat tad, ja pieprasījums pēc naftas saruks. Tas tādēļ, ka nafta izsīks esošajās tās ieguves vietās. Piemēram, Bloomberg pētnieki lēš, ka pasaules naftas pieprasījums nesaruks vēl visus nākamos 15 gadus. Šajā pašā laikā naftas ieguve no eksistējošiem laukiem gan strauji sarukšot. Tiek arī lēsts, ka naftas pieprasījums pēc tam, kad tas būs sasniedzis savu augstāko punktu, nebūt strauji nesamazināsies, bet drīzāk – šis samazinājums būs visai lēzens. Arī Saūda Arābija runājusi par to, ka gaidāms jauns naftas cenas supercikls, ja būs nozīmīgi iztrūkumi naftas atrašanas investīcijās.
Šādu investīciju piesardzību var arī saprast, ja ņem vērā, ka ir liela skepse par to, ka hidrokarboni būs enerģijas avots nākotnē. Tomēr izskatās, ka naftu vajadzēs tāpat. ASV Enerģētikas departaments paredz, ka tie 2022. gadā varētu vidēji dienā jau būt 101,3 milj. bareli, kas būtu jauns melnā zelta patēriņa rekords. Tikmēr S&P Global Platts eksperti runājuši par to, ka pieprasījums pēc naftas savu augstāko līmeni var sasniegt vien nākamās desmitgades beigās. Katrā ziņā, neskatoties uz visai viennozīmīgajiem ziņu virsrakstiem, pasaules virzīšanās prom no fosilajiem energoresursiem var nebūt tik ātra. Tas tādēļ, ka šis process maciņam var izrādīties visai smags, gan tāpēc, ka alternatīvu attīstīšana iebuksē, piemēram, nepietiekamu piegāžu grāvī.
Iepriekšējo reizi naftas cena pie 100 ASV dolāru par barelu atzīmes atradās 2014. gadā. Toreiz naftas cenai zemāk lika planēt ASV slānekļa hidrokarbonu ieguves revolūcija. Nav gan izslēgts, ka tuvākajā laikā naftas cenas pieaugumu var bremzēt vadošo tās ieguvēju rīcība. Piemēram OPEC+ var lemt par papildu barelu laišanu šajā tirgū. Šo valstu spēja tirgū ieplūdināt papildu barelus ir visai liela. Tomēr arī tam ilgākā termiņā pie konstanti nepietiekamām investīcijām ir savas robežas.
Pagaidām daudzi pasaules līderi demonstrē gatavību aktīvi rīkoties gan klimata pārmaiņu apkarošanas, gan dažāda veida sociālās vienlīdzības panākšanas ziņā. Ja sabiedrība ir nabadzīga vai šādas politikas rezultātā kļūst nabadzīgāka, tad var spekulēt, ka arī rūpes par dažādām šādām nosacīti "augstām" lietām gluži kā par spīti tiks atvirzītas kaut kur tālākajā plānā. Cilvēkiem būtu jāsaprot, ka izejvielas nepieciešamas teju visām mūsdienās jau ļoti ierastajām ērtībām, kas, iespējams, tiek uzskatītas pat par automātisku cilvēktiesību daļu. Kad nāks atklāsme, ka ierastā dzīves kārtība ļoti, ļoti mainīsies, tad pastāv iespēja, ka pamainīsies arī, piemēram, vēlētāju attieksme pret šādām pārmaiņām.
