Solidaritātes iemaksu dēļ kreditēšana Latvijā neapstāsies, taču pagaidām vēl ir grūti pateikt, kā solidaritātes iemaksa ietekmēs kredītu pieejamību, nosacījumus un cenu, intervijā sacīja Latvijas "Swedbank" valdes priekšsēdētājs Lauris Mencis.
Viņš norādīja, ka nozare saprot un atbalsta vajadzību stiprināt valsts drošību, bet lēmums par solidaritātes iemaksu piemērošanu banku sektoram nav solidārs lēmums, jo attiecināts uz vienu nozari, un ir "ietīts apšaubāma veida kreditēšanas veicināšanas un pagātnes rīcību, konkrēti - aktīvākas finansēšanas iepriekšējos gados - sodīšanas formā".
Mencis skaidroja, ka šajā gadījumā paradokss ir tāds, ka tās bankas, un starp tām ir arī "Swedbank", kas līdz šim kreditēšanu audzēja un līdz ar to kurām ir lielāki portfeļi, tagad provizoriski maksās arī lielāku nodokli. "Jā, teorētiski bankām ir iespēja arī šo nodokli nemaksāt vai samazināt solidaritātes maksājumus ar atlaides mehānismu, palielinot kreditēšanu. Taču, piemēram, "Swedbank" kā vienai no lielākajām bankām, tas ir faktiski nesasniedzams, jo mēs runājam par kreditēšanas pieauguma tempiem, kādi nav redzēti kopš globālās finanšu krīzes 2008. un 2009.gadā," viņš uzsvēra.
"Swedbank" valdes priekšsēdētājs arī atzīmēja, ja kādam mazākam tirgus spēlētājam, kurš tagad tikai veido savu kreditēšanas portfeli, tas ir iespējams, tad lielajām bankām, kuru kredītportfeļi ir mērāmi miljardos eiro un būtisku apmēru veido ikgadējā amortizācija, ir cita situācija, ņemot vērā gan pieprasījumu pēc kredītiem, gan katras bankas risku apetīti. "Turklāt, ja caur likumu ir iecerēts veicināt riska apetīti, tad no finanšu sistēmas stabilitātes viedokļa tas, maigi izsakoties, ir ļoti apšaubāms risinājums," sacīja Mencis.
Viņš norādīja, ka bieži tiek piesaukts Lietuvas analogs, taču būtiska atšķirība ir tajā, ka Lietuvā no nodevas aprēķina ir izņemta ārā jaunā kreditēšana, kamēr Latvijā tas tā nav. Līdz ar to, neizņemot ārā no nodevas aprēķina jaunos kredītus, jaunā kreditēšana, it īpaši uzņēmumu segmentā, tiek padarīta par faktiski subsidējamu.
Tostarp Mencis atzīmēja, ka atšķirībā no mājsaimniecību hipotekārajiem kredītiem uzņēmumu kredītu dzīves cikls ir daudz īsāks - trīs līdz pieci gadi. Ja nodevas darbības laiks ir trīs gadi, tad, izsniedzot jaunus kredītus uzņēmumiem, 60% no par tiem saņemtajiem procentu maksājumiem tiks samaksāti nodoklī. Savukārt izmaksas paliek - katram kredītam pretī bankai ir jāizveido uzkrājumi un jātur kapitāls, kas kaut ko maksā.
"Kapitāls ir ierobežots resurss un nodoklis padara konkurenci par šo resursu sarežģītāku, jo citās jurisdikcijās atdeve no kapitāla būs lielāka vai arī atdeve no ieguldījumiem citos instrumentos, piemēram, noguldījumos Eiropas Centrālajā bankā (ECB) būs lielāka, kas, savukārt, neveicina ieguldījumus investīcijās un Latvijas ekonomikas attīstību. Tādēļ izteikt optimistiskas prognozes šobrīd grūti," teica Mencis.
Viņš pieļāva, ka bankas domā, kā pielāgoties un kreditēt jaunajos apstākļos, kuri jau tā ir pietiekami izaicinoši, ja skatāmies uz kopējo makroekonomikas fonu. "Šī nodeva ir vēl viens mainīgais lielums, kas tagad jāņem vērā. Skaidrs, ka kreditēšana kā tāda neapstāsies, taču, kā tas rezultēsies kredītu pieejamībā, nosacījumos vai to cenā, pašlaik vēl ir grūti pateikt," uzsvēra Mencis.
Viņš minēja, ka ikvienam uzņēmumam tirgus ekonomikā ir ieņēmumi un ir dažādi fiksētie un mainīgie izdevumi, tostarp nodokļi, un tas viss tiek ņemts vērā, veidojot pakalpojumu un produktu cenu. Tieši tāpat strādā banka. Ikvienas izmaiņas nodokļu režīmā tiek piemērotas saimnieciskajā darbībā, un, ja nodokļi pieaug, tad tas ietekmē arī cenu. "Grūti iedomāties, kā, uzliekot šim papildu šķēršļus, tiks veicināta attīstība," sacīja Mencis.
Tajā pašā laikā viņš norādīja, ka esošajos kredītos ar mainīgo likmi EURIBOR samazināšanās, protams, atspoguļosies kā maksājuma samazinājums.
Mencis pauda, ka šis nodoklis ir slikts ne tikai pēc savas konstrukcijas, bet arī precedenta dēļ. "Ja saglabāsies pamata doma, ka ir kāda atsevišķa nozare, no kuras var paņemt vairāk ar argumentu, ka tur tiek pelnīts vairāk, nekā kādam šķiet, ka pienāktos, tad ir risks, ka investori uz Latviju skatīsies kā uz neparedzamu tirgu. Tas ir slikti ne tikai banku sektoram, bet visai Latvijas investīciju videi," viņš sacīja.
Tāpat viņš uzsvēra, ka aizsardzībai ir vajadzīgi papildu līdzekļi, taču, ja tā ir solidaritāte, tad solidaritātei vajadzētu atspoguļoties arī nodokļa tvērumā visām nozarēm, nevis tikai vienai.
Jautāts, vai kredītņēmēji nogaida vēl lielāku procenta likmju samazinājumu, Mencis norādīja, ka sistēmiski šāda tendence nav vērojama. "Nav redzams, ka tagad, kad likmes sāk kristies, parādītos, piemēram, jauns kredītņēmēju segments. Drīzāk runa ir par kreditēšanas intensitāti," viņš sacīja.
Mencis minēja, ka 2024.gada sākumā, kad likmes bija augstas, privātpersonu segmentā kreditēšana notika lēnāk, bet uzņēmumiem, it īpaši investīciju gadījumā, procentu likmes ir svarīgas, tomēr starpība par vienu vai diviem procentpunktiem nav izšķiroša, jo projekta rentabilitāte tiek rēķināta ilgtermiņā. Drīzāk jautājums ir par to, kāda ir investīciju intensitāte konkrētā brīdī.
"Sekundārais procenta likmju efekts līdz mums nonāk caur eksporta tirgiem. Tas, ka citur eirozonā augsto likmju dēļ ir mazāk investēts, vairākās nozarēs ir stagnācija, ir mazāk jaunu projektu, nozīmē, ka ir mazāks pieprasījums pēc mūsu eksporta precēm un ir spiediens uz cenām," skaidroja Mencis.
Pēc viņa teiktā, šobrīd liela aktivitāte ir enerģētikas sektorā, jo tiek veidoti vēja un saules parki, īstenoti energoefektivitātes projekti. Tāpat pieprasījums pēc kredītiem ir apstrādes rūpniecībā, lauksaimniecībā, komercīpašumu segmentā. Vēl viena tendence ir saistīta ar ilgtspēju un to, kā atbilstoši tai pārveidot esošos biznesa modeļus.
Pēc aktīvu apmēra "Swedbank" ir lielākā banka Latvijā.
