Krievijas lielbagātniekiem pienācis maksājumu laiks savam lēņa kungam. No premjerministra (2000.‒2004.) par opozicionāru kļuvušais Mihails Kasjanovs, prezidenta Borisa Jeļcina ēras politiskās elites smagsvars, Associated Press komentē, ka prezidents saviem uzņēmējiem vienkārši ir uzlicis sava veida Soču nodokli. «Ja gribi turpināt darboties Krievijā, šeit ir nodoklis, kas tev jāmaksā – tāds nodoklis, kādu nu viņš [Vladimirs Putins] grib, lai tu maksā.»
Tas attiecas, piemēram, uz tādiem ar metālu industriju oligarhiem kā Vladimirs Potaņins un Oļegs Deripaska. Sevišķi tāpēc, ka, «no dubļiem par kņaziem» kļuvuši 1990. gadu privatizācijas laikā, viņiem tikusi dota iespēja bagātību paturēt un vairot arī V. Putina dažādās varas laikā ‒ privilēģija, ko nebūt ne visi sākumā izveicīgie ir baudījuši.
Pašu uzņēmēju retorika ir duāla. Atkarībā no situācijas viņi gan žēlojas par projektu, kuros ir ierauti, acīmredzamo nerentablumu un Kremļa apetītes augšanu pāri sākumā nolīgtajam, gan dievojas, ka tas viss ir tīrākais bizness.
Viens no O. Deripaskas investīciju kapitāla pārvaldītājiem Andrejs Elinsons apgalvo, ka Soču projekti ir plānoti kā rentabli. Viņu Basic Element tur būvē olimpisko ciematu, jūras ostu un pārbūvē lidostu – kopumā par 1,4 miljardiem dolāru.
Tomēr arī varai pietuvinātie atzīst, ka valsts līgumu slēdzējam Olimpstroj ir kaprīza daba, un noteikumi tiek mainīti pēc vajadzības. Piemēram, procesa gaitā ir pieauguši prasītās infrastruktūras izbūves apjomi, atstājot robu sākotnējās bilancēs.
V. Potaņija atbildības daļā ir slēpošanas kūrorta Roza Hutor celtniecība. Uzņēmējs par to tērējis 2,5 miljardus dolāru un vēl 500 miljonus Starptautiskās Olimpiskās komitejas prasītās infrastruktūras izbūvei. Papildus tam kūrortu olimpisko testa pasākumu dēļ iepriekšējos divus gadus nācās turēt mēnešiem ilgi slēgtu, kas uzņēmējam «iegriezis» pa 3,2 miljoniem dolāru mēnesī, AP stāsta Roza Hutor ģenerāldirektors Sergejs Bačins.
Katrā ziņā, kad V. Potaņina holdinga kompānija Interros uzņēmās saistības, «mums nebija ne jausmas, kas tieši no mums tiks prasīts», saka amatpersona. Bet nu visu uzlikto pabeigt nospraustajos termiņos ir kļuvis par «šausmu lietu».
Termiņu «ugunsgrēks» kļuva uzskatāms, kad šoziem V. Putins inspicēja vērienīgo projektu Kaukāzā. Iznākumā ripoja atbildīgo galvas, un tēmētu represiju sērija aizvien turpinās. Radio Svoboda pagājušajā nedēļā ziņoja par vērienīgu kratīšanu vienā no projekta īstenotājiem ‒ pētniecības un ražošanas apvienības Mostovik Soču filiālē. Iepriekš tās vadība bija apsūdzēta divu miljardu rubļu (35,38 miljoni latu) kamaniņu-bobsleja trases naudas izsaimniekošanā.
Soči uzrāda V. Putina Krievijas vājo vietu – ja neskaita izsaimniekošanu, nekas sevišķi prātīgs nenotiek pat valsts nozīmes projektos, tiklīdz vienvaldnieks tiem uz brīdi uzgriež muguru. Protams, sekas (kad pieķer) ir smagas. Tā laikraksts Kommersant ziņo, ka 20 reizes (!) zem tirgus vērtības valsts uzņēmuma Ziemeļkaukāza kūrorti nežēlībā kritušā bijušā vadītāja Ahmeda Bilalova ģimenei nācies pārdot gandrīz pusi savas daļas olimpiskajā kalnu kūrortā Gornaya Karuselj Kremlim pietuvinātajam Russneftj līdzīpašniekam Mihailam Gucerijevam.
A. Bilalovs februārī V. Putina vizītes laikā kā galvenā no neizdarīgajām amatpersonām bija nokļuvis prezidenta dusmu krustugunīs. Un nu viņa radu it kā privātais bizness veic šādu komerciāli īpatnēju darījumu.