Pašlaik Latvijā ir septiņi nodokļu režīmi, no kuriem četri neparedz sociālo aizsardzību, tāpēc šī sistēma būtu jāpārskata. To intervijā aģentūrai LETA norādījis finanšu ministrs Jānis Reirs.
Latvijā ir šādi nodokļu režīmi: vispārējais nodokļu režīms, mikrouzņēmumu nodoklis (MUN), saimnieciskās darbības veicēji, personas, kuras gūst ienākumus uz uzņēmumu līguma pamata, personas, kas gūst ieņēmumus no nekustamā īpašuma izīrēšanas vai iznomāšanas, kā arī patentmaksātāji. Saskaņā ar J. Reira teikto, 600 000 strādājošo strādā vispārējā nodokļu režīmā, maksājot pilnu sociālo iemaksu likmi, bet 300 000 strādājošo ir nodarbināti tādos nodokļu režīmos, kuros ir krietni zemāka sociālo iemaksu likme vai iemaksu objekts, līdz ar to šie nodarbinātie saņem daudz zemākus sociālās apdrošināšanas pakalpojumus, piemēram, bezdarbnieku pabalstus, maternitātes pabalstus, pensijas utt. Saskaņā ar Labklājības ministrijas datiem, vidējā sociālās apdrošināšanas iemaksu alga ir 926 eiro, bet MUN gadījumā tā ir 231 eiro. Tas uzskatāmi parāda, cik atšķirīgā apjomā būs arī cilvēku saņemtie sociālās apdrošināšanas pakalpojumi. 2017. gadā Pasaules Banka savā pētījumā par Latvijas nodokļu sistēmu norādīja, ka īpaši nodokļu režīmi mazajam biznesam pastāv daudzās OECD valstīs, bet Latvijas atšķirība un īpatnība ir niecīgās sociālās apdrošināšanas iemaksu summas.
Strādājošie, kuri rūpējas tikai par savu pensijas uzkrājumu 3. pensijas līmenī, nepilda savu pienākumu pret iepriekšējām paaudzēm.
Pētījumā arī norādīts, ka MUN režīms negatīvi ietekmē sociālās apdrošināšanas sistēmu. Līdztekus jāņem vērā, ka septiņu dažādu nodokļu režīmu administrēšanas izmaksas ir ļoti augstas. Protams, izskan arguments, ka citos nodokļu režīmos strādājošie var paši veidot savu drošības spilvenu, veicot iemaksas, piemēram, trešajā pensiju līmenī. Taču tas rada citu jautājumu – kādēļ 300 000 strādājošo var nepiedalīties vai piedalīties ļoti minimāli solidārajā pensiju sistēmā? Sociālo iemaksu jēga ir ne tikai veidot savu pensijas kapitālu, bet arī no aktuālajām iemaksām tiek maksātas pensijas pašreizējiem pensionāriem. Strādājošie, kuri rūpējas tikai par savu pensijas uzkrājumu 3. pensijas līmenī, nepilda savu pienākumu pret iepriekšējām paaudzēm un nepiedalās solidārajā pirmajā pensiju līmenī. Luminor bankas eksperts Pēteris Strautiņš norāda, ka galvenie argumenti, kādēļ visiem solidāri ir jāpiedalās sociālās apdrošināšanas sistēmā, ir tas, ka visi Latvijā dzīvojošie ir guvuši labumu no šobrīd pensijā esošo cilvēku darba, un pasaules pieredze nepārprotami pierāda, ka lēmumu par vecumdienu un cita veida sociālo nodrošinājumu nevar atstāt brīvas izvēles zonā.
Pēc P. Strautiņa domām, esošā kārtība arī ietver spēcīgu pamudinājumu «braukt par zaķi» – paļauties uz to, ka ienākumu zaudēšanas gadījumā viņus subsidēs vispārējā nodokļu režīmā strādājošie. «To, ka Latvijā ir tik plašas iespējas izvēlēties nodokļu maksāšanas režīmu, es uzskatu par pēcpadomju sabiedrības bērnišķīgā labējuma slimības izpausmi. Sen jau bija laiks kļūt pieaugušiem,» uzsver eksperts. Arī Labklājības ministrija iestājas par vienādām sociālo iemaksu likmēm, jo pašreizējā daudzu strādājošo sociālā neaizsargātība ne tikai var nākt viņiem par ļaunu, bet pieprasīt pārējo nodokļu maksātāju iesaisti.