12. jūnijā atklās latviešu uzņēmuma Dd studio izveidoto ekspozīciju senajā uguns templī Atašgahs, kas atrodas Baku, Azerbaidžānā. Aprīļa beigās šajā templī tika aizdedzināta 1. Eiropas Spēļu olimpiskā lāpa, un jaunā ekspozīcija papildina kultūras notikumu klāstu, kas pavada Eiropas Spēles, kuras 12. – 28. jūnijā notiks Baku.

Atašgahs ir sena uguns pielūdzēju svētvieta. Azerbaidžāņu valodā «atašgah» nozīmē «uguns māja». Sākotnēji tas ir uzcelts teritorijā, kur bija novērojama neparasta dabas parādība – «degošā zeme». Tā rodas vietās, kur caur augsni no pazemes pastāvīgi sūcas dabasgāze. Šobrīd nav zināms, kad Atašgahā apmetušies pirmie uguns pielūdzēji, bet 17. gadsimtā templis tika atjaunots, un to izmantoja dažādu reliģiju pārstāvji, tai skaitā zoroastrieši un hinduisti. Līdz 19. gadsimta beigām templī mitinājās askēti, kuri Azerbaidžānā ieradās no Indijas. Atašgahu savās ceļojumu piezīmēs aprakstījis Aleksandrs Dimā un citi pazīstami Kaukāza apceļotāji, stāsta Dd studio.

Ja ne gluži rožaina, tad visādā ziņā laba ir situācija nacionālajā lidsabiedrībā airBaltic. Tādu kompānijas tēlu intervijā DB uzbur tās vadītājs Martins Gauss. Aviokompānija ir izcīnījusi savu vietu un turpina nostiprināties Baltijas tirgū. Flote kļūst arvien jaunāka un efektīvāka tālredzīgā Bombardier CS300 lidmašīnu iegādes darījuma dēļ. Apgrozījums un peļņa turpina augt. Atklātā Pilotu akadēmija nākotnē nodrošinās lidsabiedrību ar pilotiem. Uzņēmumam ir tik profesionāla vadības komanda, ka tās valdes priekšsēdētājs jokojot saka, ka varētu mierīgi golfu spēlēt. Biznesa plāns kompānijas darbībai pēc 2021. gada vadībai jau padomā, un akcionāriem atliek vien dot tam zaļo gaismu, lai nākotne būtu vēl rožaināka. M. Gauss ir gandarīts, ka var aizvien vairāk gozēties starptautisko mediju starmešu gaismā kā kanādiešu ražotāja CSeries ieviešanas pionieris, taču aizvien nesaprot, kādēļ Latvijas medijiem uz airBaltic līdz šim bijusi tāda cemme.

Martins Gauss: Es varu spēlēt golfu

Atļaušos apgalvot, ka viens no galvenajiem nepatiku raisošajiem cēloņiem ir aizvien vērojamais caurspīdīguma trūkums. Tas īpaši izpaužas visā, kas saisīts ar valsts naudas ieguldīšanu lidsabiedrībā un tās investoru meklēšanu un piesaisti. Šoreiz gan runa nav par to, vai desmitiem miljonu eiro, ko kompānija gadā nomaksā nodokļos vai pienes tautsaimniecībai kopumā, atsver līdzšinējos valsts ieguldījumus. Proti, vai pārsimt miljonu investēšana citviet būtu ar lielāku atdevi. Runa ir par ilgstošu nevēlēšanos, sākot ar valdību un Satiksmes ministriju kā akcionāru un beidzot ar kompānijas vadību, ar faktiem pārliecināt sabiedrību, ka nenotiek kārtējā shēmošana. Ka kārtējais investors ir patiesais labuma guvējs, nevis izkārtne kādas svešas naudas apkalpošanai. Ka komercnoslēpuma aizsegā netiek izsūkta nauda no kompānijas, izmantojot lidmašīnu līzinga līgumu juridiskos līkločus.