Šķiet, ka nule kā notikušā samita galvenais iznākums varētu būt atsevišķu eirozonas perifērijas valstu izglābšana no pārmērīgi ātra finansiālā sabrukuma un kārtējo reizi ir nopirkts laiks, lai cerībā uz pagaidu stabilizāciju mēģinātu sasmelt jau izlietu ūdeni.
Šajā ziņā kā uzskatāms piemērs ir Latvijas piedzīvotais 2008. un 2009. gadā. Proti, valsts parāda apjoms bija ļoti mazs, taču privātā sektora pārkreditēšanās un patēriņa burbuļa plīsums valsti noveda bezdibeņa malā. Eirozonas perifērijā problēmas ir līdzīgas un tas, kas samita ietvaros ir izdarīts tagad, ir mēģinājumi manipulēt ar kauliņiem, lai izvairītos no tūlītēja domino efekta.
Politiķi, iespējams, pat varētu būt iedrošinājuši bankas turpināt spēli riskantos finanšu segmentos, jo nav izslēgts, ka banķieros aizvien pastāv pārliecība: «tāpat tiksim izglābti, bet ja tas netiks darīts visiem būs sliktāk.»
No vienas puses Eiropas finansiālās stabilitātes mehānisms komercbankām naudu var arī neaizdot, taču jāšaubās vai kāda sistēmiska banka paliks bez aizņēmuma pat pie pilnīgi bezatbildīgas darbošanās finanšu tirgos.
Raksti par tēmu
Jādomā, ka šī atskārsme jau visai drīz nonāks arī līdz finanšu tirgiem, tādējādi agri vai vēlu turpinot to, kas aizsākās jau pagājušās vasaras beigās. Atšķirībā no eirozonas valstīm finansiālo ilgtspējību atguvušajai Latvijai potenciālā notikumu attīstība gan nenozīmē tūlītēju cilpas savilkšanos, drīzāk būtu jāraugās uz dažiem varbūtējiem ieguvumiem, piemēram, iespēju valstij lētāk apkalpot savas parāda saistības vai lētākas degvielas pieejamību autobraucējiem.
Arī par eksporta apstāšanos eirozonas problēmu kontekstā runāt būtu pāragri, jo, kā rāda prakse, globālajam tirgum ir iespēja uzsūkt daudz vairāk nekā sākotnēji šķiet, jautājums ir tikai par pievienoto vērtību un kvalitāti.
Visu rakstu lasiet laikrakstā Dienas bizness.
Laikraksta abonentiem elektroniskā versija DB arhīvā.
