Pagājušajā nedēļā Saeima lielā vienprātībā (87 balsis par) lēma OIK atcelt jau pēc trīs mēnešiem – 31. martā, nevis pēc trīs gadiem, kā to vēlējās Ekonomikas ministrija. Faktiski tas nozīmē, ka OIK tiek atcelts bez pārejas perioda.
Patērētāji var uzgavilēt par jaunās Saeimas populistisko dedzīgumu, kas daudz «nežāvē», «nevelk garajā» un rīkojas apņēmīgi, un, protams, tautas interesēs. Un kuru gan uztrauc tas, ka šāds 100 gudro galvu lēmums draud ieraut valsti tiesvedībās par investīciju aizsardzību, kas neizbēgami tiks zaudētas? Tiesiskās paļāvības princips nav saistošs tiem, kas dodas cīņā pret veco kliķi. Tas, ka pašreizējā OIK sistēma ne tuvu nav optimāla un ir aplama, tas arī ir skaidrs, taču tās izbeigšanai ir jānorit tiesiski korektā veidā. Jo ir gana daudz lielu uzņēmumu, tostarp ārvalstu, kas pilnīgi godīgi, nekrāpjoties, ir investējuši milzīgas summas atjaunojamo energoresursu ražošanā, paļaujoties tieši uz valsts garantēto iepirkumu OIK sistēmas ietvaros.
Kā labais piemērs ir minams uzņēmums Fortum Latvija, kura darbība ir saistīta ar elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanu Jelgavas biomasas un Ganību ielas koģenerācijas stacijās. Jānorāda, ka Fortum savā darbībā ir investējis ļoti lielus līdzekļus. Ja valsts šādu atbalstu vēlas pārtraukt, tās ir viņas tiesības, taču ir jānosaka pietiekami garš pārejas periods, lai uzņēmēji var pārorientēt savu darbību un pārplānot naudas plūsmas. No vairākiem uzņēmējiem ir dzirdēts: ja pārejas periods būtu trīs gadi, kā to sākotnēji bija iecerējusi Ekonomikas ministrija, mums nebūtu problēmu tam pielāgoties. Taču pašreizējā situācijā vairāki uzņēmēji, kuri turklāt darbojas absolūti caurspīdīgi un godīgi, dodot savu pienesumu ekonomikai, turklāt ar augstu pievienoto vērtību, ir apņēmības pilni vērsties tiesā. Jo, pēkšņi pārtraucot likumā ierakstītu atbalstu, ar kuru rēķinājās investori, tiek pārkāpts tiesiskās paļāvības princips.
Tas, ka pašlaik tiek anulētas daudzas OIK atļaujas negodīgiem uzņēmumiem, liek uzdot jautājumus par Ekonomikas ministrijas godaprātu, tās izsniedzot, un spēju kontrolēt, kā darbojas tie, kam šīs atļaujas izsniegtas, taču nekādā gadījumā neatceļ godprātīgo investoru tiesības, kuri godīgi investējuši, paļaujoties uz valsts solīto atbalstu. Protams, var jau jautājumam pieiet tā, kā Saskaņas deputāts Ivars Zariņš, kurš paziņo, ka valsts zaudētajās tiesvedībās samaksās mazāk nekā par OIK, līdz ar to – uz priekšu! – tiesājamies un zaudējam. Šāda pieeja varbūt matemātiski sevi attaisno, taču nodara zaudējumus valsts reputācijai, nemaz nerunājot par to, ka tas būtu ļoti slikts signāls potenciālajiem investoriem. Šādas tiesvedības investīciju klimatu vēl tikai pasliktinās. Vai tiešām tas ir Latvijas valsts mērķis?
