Viena no karstajām ziņām veselības aprūpē līdztekus tam, ka dalīto grozu ieviešana atlikta līdz jūnijam, ir Valsts kontroles ziņojums par medicīnisko rehabilitāciju valstī.
Ziņojums ir Veselības ministrijas darbu šajā jomā faktiski iznīcinošs. Revidentu ieskatā neeksistējoša stratēģija valsts līmenī kavē rehabilitācijas kā pilnvērtīgas un neatņemamas ārstniecības procesa sastāvdaļas attīstību valstī. Faktiski ziņojums ir kliedzošs. Tiesa, ir viens bet. Revīzija, par kuras rezultātiem ziņo mediji un stāsta Valsts kontrole, ir veikta par laiku no 2014. līdz 2016. gadam. Tātad ir pagājuši vairāk nekā divi gadi. Līdz ar to nevar teikt, ka tas būtu aktuālās situācijas šķērsgriezums.
Protams, pēc revīzijas veikšanas ziņojums ir vēl jāuzraksta, un tas aizņem laiku. Taču 2019. gadā nākt klajā ar it kā aktuālo stāvokli, kas balstīts situācijas novērtējumā par laiku pirms pāris gadiem, nav īsti korekti. Vai arī tad Valsts kontrolierei visi savi komentāri par to būtu jāsāk ar atrunu, ka tā nav aktuālā situācija. Citādi skatieni dusmīgi vēršas pašreizējās veselības ministres Andas Čakšas virzienā, kuru nekad neesmu advokatējusi, bet šoreiz gan jāteic, ka viņa šajā amatā stājās tikai 2016. gada 16. jūnijā. No 2014. gada ministri ir bijuši Ingrīda Circene un Guntis Belēvičs, no kuriem tieši par Valsts kontroles revīzijā konstatēto arī būtu prasāma atbildība.
Visaktuālākais, protams, ir jautājums, vai un kas no 2016. gada ir mainījies un kāda ir situācija pašlaik. Nenoliedzams ir fakts, ka līdz ar finansējuma pieaugumu veselības aprūpei naudas ir kļuvis vairāk arī medicīniskai rehabilitācijai, kas ļāvis samazināt rindas pēc šā pakalpojuma un saņemt to vairāk pacientiem, tāpat ir palielinājušās rehabilitologu algas, kas mazina speciālistu aizplūšanu. Tāpat ir izstrādāts rehabilitācijas plāns, kā šis pakalpojums tiek sniegts pacientam, un ir ieviests sava veida zaļais koridors, proti, pirmie palīdzību saņem tie pacienti, kuriem tā ir visakūtākā. Tas nozīmē, ka rinda nav reģistrācijas kārtībā, bet izvērtējot pacientu nepieciešamību pēc pakalpojuma. Tajā pašā laikā līdz ar smagnējo e-veselības ieviešanu nav atrisināts jautājums par pacientu, kam ir nosūtījums uz rehabilitāciju, uzskaiti.
Nenoliedzami, medicīniskās rehabilitācijas jomā vēl ir daudz darāmā, turklāt daudzas ir sistēmiskas lietas, kuru sakārtošanai pat nav nepieciešams papildu finansējums. Piemēram, jau minētā pacientu uzskaite, jo Valsts kontrole kā vienu no trūkumiem min to, ka ministrijai nav informācijas par faktiski nepieciešamo rehabilitācijas pakalpojumu apjomu, piemēram, par kopējo insulta pacientu skaitu, kuriem būtu nepieciešami stacionāru, dienas stacionāru, ambulatoro ārstniecības iestāžu un mājas aprūpes medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumi. Tam nevajag milzīgu naudu, tikai vēlmi to sistēmiski sakārtot. Tagad jau tas būs jaunās ministres uzdevums.
