Digitalizācijas un automatizācijas rezultātā varētu palielināties bezdarbs mazkvalificētu un vidēji kvalificētu strādājošu vidū. Tāds ir Labklājības ministrijas valsts sekretāra Ingus Allika vēstījums nule kā notikušajā diskusijā par digitalizācijas ietekmi uz darba tirgu.
Runājot ar vairāku nozaru uzņēmējiem, ir dzirdēts, ka investīcijas modernās tehnoloģijās turpināsies un vienkāršs roku darbs strauji samazināsies. Piemēram, Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss uzsver, ka viņa pārstāvētajā nozarē roku darbs ir sarucis līdz minimumam. Savukārt industriālo parku būvētāja uzņēmuma Piche valdes priekšsēdētājs Pēteris Senkāns prognozē, ka tuvākajā desmitgadē būvlaukumos parādīsies roboti. Tāpat ikviens ir ievērojis pašapkalpošanās kases lielveikalos. Tas, protams, nav tikai Latvijas fenomens. Vācijas IT nozares asociācijas Bitkom šefs Ahims Bergs ir norādījis, ka tuvākajos piecos gados Vācijā varētu izzust 3,4 miljoni darba vietu. Viņš kā piemēru min telekomunikāciju nozari, kurā 1990. gadā strādāja 200 000 nodarbinātie, šodien – 20 000. A. Bergs norāda, ka digitalizācijas nākamie upuri būs bankas un apdrošināšanas kompānijas. No tā, pēc A. Berga domām, nevarēs izvairīties arī dažādi nodokļu konsultanti, kurus varēs aizstāt ar matemātiskiem algoritmiem, un, piemēram, mākslīgo zobu veidnes drīzāk veidos ar 3 D printeri, nekā to darīs zobu tehniķi ar rokām.
Šajā neizbēgamajā tehnoloģiju progresā vairāk iespēju nekā draudu gan saskata Vācijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, kuras priekšsēdētājs Martins Vanslēbens norāda, ka digitalizācijas rezultātā radīsies vairāk jaunu darba vietu nekā izzudīs. Bet… Vācija saskarsies ar augsti kvalificētu strādājošo trūkumu. Šis «bet» ir arī Latvijas problēma. Ja mēs pieņemam, ka tā ir tiesa, ka digitalizācija ir iespēja, nevis drauds un tā radīs jaunas darba vietas, tad skaidrs ir arī tas, ka jaunradītās darba vietas varēs ieņemt tikai tie, kuri būs tam gatavi. Un šeit bez valsts intervences neiztikt, ja nevēlamies Latvexit un dzeltenās vestes arī Rīgas ielās. Ir par maz mierināt sevi un sabiedrību, ka digitalizācija ir iespēja. Tai ir jāsagatavojas, lai to nepalaistu garām. Sagatavošanās digitālajai nākotnei jāsāk jau ar skolas pirmajām klasītēm.
Tajā pašā laikā valstij noteikti jādomā, ko iesākt ar tiem roku darba darītājiem, kurus robotizācija un automatizācija sasniegs, piemēram, desmit gadus pirms pensijas. Vissliktākais būtu procesus palaist pašplūsmā, sak’, lai ķepurojas paši, kā māk. Domāju, ka vismazākās problēmas būs ar šodienas skolēniem. Lielais jautājums, uz kuru vismaz man nav atbildes, - kas notiks, kad digitalizācija sasniegs šodienas četrdesmitgadniekus un piecdesmitgadniekus, kad darba vietas pazudīs īsi pirms pensijas. Ko tad?
