Labā ziņa, kas priecē, – Latvijas ekonomika ir pie labas veselības, tiesa, nelielu drudzi un galvassāpes gan rada darba tirgus pārkaršana. Taču citādi nav indikāciju par kādām slimības pazīmēm vai riskiem tuvākajā nākotnē.
Inflācija ir ap 3%, kas ir visnotaļ labs un zems līmenis, ņemot vērā straujo darba algu pieaugumu.
Tāpat budžeta deficīts ir normas robežās, arī bezdarbs, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, ir 7,7%, kas mūsu valstij ir pieņemams līmenis. Atbilstoši jaunajām Finanšu ministrijas prognozēm, Latvijas ekonomikas izaugsme šogad sasniegs 4,2%, bet 2019. gadā būs 3,0% līmenī, kas ir gana cienījami. Vai tas nozīmē, ka varam atslābt? Tomēr nē. Jo pašlaik mūsu tautsaimniecības attīstība un izaugsme, lai gan ir stabila, tomēr vēl aizvien mīņājas vidēju ienākumu slazdā.
Ja gribam sekmīgāk augt, tad tas jādara uz pievienotās vērtības un produktivitātes kāpināšanas rēķina. Trīs galvenie izaicinājumi pašlaik ir palielināt investīcijas ražojošajās nozarēs, kāpinot produktivitāti, strādāt pie eksporta ar lielāku pievienoto vērtību un atrisināt darbaspēka pieejamības jautājumu. Faktiski pašlaik ekonomikas attīstībai jābūt nevis kvantitatīvai, lai izslēgtu riskus par kādu burbuļu veidošanos, bet kvalitatīvai. Tas nozīmē, ka atslēgas vārdi ir nevis vienkārši darbavietu un uzņēmumu skaita palielināšana, bet orientācija uz augstāko pievienoto vērtību. Nevis desmit mazatalgotas un mazkvalificētas darbavietas, bet trīs labi apmaksātas un augstu kvalificētas. Nevis 50 jauni veikaliņi un ēstuvītes, bet viens IT uzņēmums.
Protams, ikviens darbs ir cienījams, par to nav runa. Tomēr Latvijai, ja tā grib izrauties no vidēju ienākumu slazda, ir jāmazina strādājošo īpatsvars nozarēs ar zemu un vidēju pievienoto vērtību, tam pieaugot nozarēs ar augstu pievienoto vērtību. Tā, piemēram, Latvijā salīdzinājumā ar nozares pievienoto vērtību (3% no IKP) ir pārāk liels lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvars (6%) . Ir jau jauki, ka Latvijā ir mazie dzīvesstila uzņēmumi un mājamatnieki. Taču jāsaprot, ka tie nekad nebūs ekonomikas dzinējspēks un tas faktors, kas ļaus paaugstināt kopējo dzīves līmeni.
Vienkāršoti runājot, pārtikušāka būs tā valsts, kurā dominēs automašīnu, nevis koka zirdziņu ražošana. Tam ir nepieciešamas investīcijas no uzņēmēju puses un atbilstoši sagatavots darbaspēks. Domāju, ka tieši pēdējais ir lielākais izaicinājums pārejai uz tautsaimniecību ar augstu pievienoto vērtību, kas cieši saistīts ar izglītības reformu. Tas nozīmē, ka, priecājoties par ekonomikas stabilo izaugsmi, jāatceras, ka tie nebūt nav iespēju griesti. Nav labi būt gudrākajam istabā.