Sirsnīgi, mīļi, tautiski, bet ļoti piezemēti un bez mazākās intelekta atblāzmas. Tā diemžēl jāteic par Latvijas simtgades biroja iniciatīvu valsts svētkos dāvināt rakstainus cimdus un valsts dibināšanas dienu padarīt par cimdiņu dienu. It kā nepietiktu ar to, ka 4. maijs padarīts par Baltā galdauta svētkiem, un, kad jauniešiem jautā, vai zina, kas šī ir par dienu, tad jāklausās samocītas atbildes par klātiem galdiem.
Arī vēsturnieks Gustavs Strenga savā tvītā norādījis, ka 18. novembris ir pārāk nopietna diena un tad būtu jāliekas mierā ar cimdiņiem. Un ne jau rakstītos dūraiņos ir vaina, bet tajā, ka mēs ar sīkām, mīļām, bet ļoti sadzīviskām aktivitātēm piezemējam valstisku svētku jēgu un nozīmi. Es nedomāju, ka būtu nepieciešams kāds īpašs patoss un svētsvinīga patriotisma apliecināšana, kāds ir, piemēram, diezgan nejēdzīgais lāpu gājiens, kam kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem nav tā labākā pieskaņa.
Tā kā aptaujas liecina, ka no Latvijas valsts dibinātājiem lielākā daļa jauniešu labākā gadījumā zina vien Jāni Čaksti, tad gudrāks aicinājums par cimdiņu dāvināšanu būtu, piemēram, mudinājums apzināt Latvijas valsts dibinātājus, dāvināt citātus no Kārļa Skalbes Mazajām piezīmēm, izsekot līdzi hronoloģijai, kas notika no 1918. gada 18. novembra līdz 1920. gadam, kad sanāca Satversmes sapulce. Latvijas valsts dibināšana notika ļoti sarežģītā vēsturiskā situācijā, kad valsts teritorijā bija okupācijas karaspēks, burtiski pēc pāris mēnešiem postošas slepkavošanas uzsāka lielinieki, kam sekoja Pagaidu valdības pārcelšanās uz Liepāju un vēlāk uz kuģi Saratov, provāciskas valdības nodibināšana, tās krišana un Brīvības cīņas, kas ieguvušas nosaukumu Bermontiāde.
Proti, negribētos, lai rakstaino cimdiņu akcija radītu sajūtu, īpaši jauniešos, ka valsts dibināšana bija tā pa mīļo un smuko, tā čubinoties un mīļojoties. Jo patiesībā bija skarbi. Tā bija liktenim izkaulēta iespēja, kas slacīta ar asinīm. Turklāt vērts būtu arī atcerēties visus valsts dibināšanas aspektus. Gan to, ka sākotnēji līdz vāciešu īstenotajam apvērsumam 1919. gada 16. aprīlī Pagaidu valdība tautā bija ārkārtīgi nepopulāra – tai pārmeta pārliecīgu sadarbošanos ar vāciešiem, gan to, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju bija lielinieciski noskaņoti un loloja simpātijas pret Stučkas valdību, kas rimās tikai līdz ar tās īstenoto teroru. Latvijas valsts dibināšanas apstākļi bija sarežģīti, tautas attieksme – neviennozīmīga, kas gan pārtapa pilnīgā atbalstā un pašaizliedzīgā ziedošanās Brīvības cīņās, un to visu mums ir vērts pārdomāt šodien.
Var jau teikt, ka to var darīt arī ar rakstainiem cimdiņiem rokās. Taču ir zināmas bažas, ka vēsturiskajās peripetijās neiesvaidītajiem 4. maijs var asociēties ar foršu sēdēšanu pie balti klātiem galdiem nezināmu iemeslu dēļ, bet 18. novembris – ar cimdiņu adīšanu bez mazākās apjēgas par tā mirkļa vēsturisko sarežģītību, sekojošajām asinīm un tautas gara spēku. Nevajag pārspīlēt ar patosu, kas rada pretreakciju, bet nevajag arī visu piezemēt līdz sīkām mīļlietiņām. Vislabākā valstisku svētku svinēšana ir apjēgt, kas šajos datumos ar mums kādreiz notika un kas ar mums notiek šodien.
