No šā gada 1. maija darījumus ar nekustamo īpašumu vairs nevarēs veikt skaidrā naudā.
Tādu lēmumu vakar pieņēma Saeima. Tas darīts tādēļ, lai mazinātu krāpniecību ar nodokļiem, kā arī, lai novērstu fiktīvu darījumu slēgšanu gadījumos, kad puses ir ieinteresētas pirkt vai pārdot īpašumu par lielākām naudas summām nekā patiesā darījuma apmērs. Eiropas Komisijas (EK)eksperti norāda, ka skaidras naudas ierobežojumi ir efektīvi cīņā pret naudas atmazgāšanu, kā arī ēnu ekonomikas mazināšanā – proti, mazina izvairīšanos no nodokļu nomaksas.
Lai gan EK savā pērnā gada nogales ziņojumā ir norādījusi, ka ES līmenī netiks noteikti nekādi dalībvalstīm kopēji skaidras naudas ierobežojumi, tomēr vairums dalībvalstu tādus ir ieviesušas. Nesen to izdarīja Lietuva, nosakot, ka skaidras naudas darījumi ar nekustamo īpašumu nedrīkst pārsniegt 3000 eiro. Lietuvas Nekustamā īpašuma asociācija to jau ir novērtējusi pozitīvi, uzsverot, ka tādējādi šajā segmentā būtiski tiks mazināta ēnu ekonomika. Jāpiebilst, ka skaidras naudas ierobežošana ir aktuāla ne tikai Eiropas Savienībā. Arī Izraēla pērn pieņēma aizliegumu izmantot skaidru naudu nekustamā īpašuma darījumos, pamatojot to ar augsto ēnu ekonomikas īpatsvaru un naudas atmazgāšanu. Uz jautājumu, kādēļ tiek ierobežotas cilvēku tiesības maksāt tādā veidā, kādā viņi to vēlas, atbilde ir vienkārša – valstij ir tiesības uzlikt samērīgus ierobežojumus, ja to prasa sabiedriskais labums.
Tas ir tieši Latvijas gadījums, jo mūsu valstī darījumi ar nekustamo īpašumu ir vieni no līderiem nodokļu nenomaksā, kā arī naudas atmazgāšanā. Jāteic, ka bezskaidras naudas darījumi, pērkot, pārdodot vai izīrējot nekustamo īpašumu, nekādā veidā neierobežo šo darījumu veicējus un nepadara tiem dzīvi grūtāku, taču noteikti nodrošina lielāku darījumu caurskatāmību. Tas arī izskaudīs īres darījumus, kas ļoti bieži notiek bez līguma ar skaidru naudu. Savukārt Moneyval kontekstā bezskaidras naudas darījumi nodrošinās to, ka līgumos netiks noteiktas realitātei neatbilstoši augstas naudas summas, kas tādā veidā tiek legalizētas.
Jā, protams, kāds var sūroties, ka viņam nav tiesību maksāt, kā viņš vēlas, taču sabiedrības ieguvumi no šāda regulējuma noteikti ir lielāki nekā tas, ka kādam labāk patīk banknošu čaukstēšana pirkstos. Pret šo iniciatīvu arī nederēs arguments par privātuma aizskārumu, jo tikai privāti pēc definīcijas nevar būt darījumi, par kuriem jāmaksā tiešie nodokļi. Tie nav pirkumi veikalos, kur preču izvēli tiešām var dēvēt par privātu lietu un kam tiek piemēroti netiešie nodokļi. Kā jau minēts, Latvija nav unikāla valsts, pieņemot šādu regulējumu. Jānorāda, ka, runājot par skaidras naudas ierobežojumiem kopumā, par to aktīvi tiek diskutēts ļoti daudzās pasaules valstīs un tiek meklēts balanss starp indivīda brīvībām un privātumu no vienas puses un nelegālu darbību mazināšanu no otras.
