Normālos apstākļos normālā rietumu demokrātijā Ramona Petraviča nekad nekļūtu par labklājības ministri. Jo parasti ministra amats ir loģisks karjeras vainagojums, tas nozīmē, ka neviens nekur no malas neielec, atšķirībā no R. Petravičas, kurai par ļoti daudziem fundamentāliem sociālās sistēmas jautājumiem pat nav sava viedokļa.
Bet varbūt labi, ka tā. Tā ka Latvija atkal ir līderos, jo mums ir labklājības ministre, kuras kompetence ir stipri apšaubāma, turklāt par kuru ir aizdomas, ka viņas pārstāvētais uzņēmums ir maksājis aplokšņu algas. Ar to arī sevi apsveicam. Turklāt atšķirībā no rietumu demokrātijām ministre par apsūdzībām blēdībās ar nodokļiem neklapē ne ar ausi un ne par kādu atkāpšanos nedomā. Vēl vairāk, lai sevi labāk pasargātu, viņa pat negrasās nolikt Saeimas deputāta mandātu. Tomēr tās ir zināmas cerības uz imunitāti.
Labklājības ministre nav pakautrējusies arī melot, sakot, ka Valsts ieņēmumu dienests savu pārbaudi jau ir pabeidzis un neko nav atklājis. Ministre gan nerēķinājās ar to, ka riebīgie žurnālisti nepaslinkos un pajautās pašam dienestam, kas tad īsti ir ar pārbaudi. Izrādās - tā pat vēl nav uzsākta. Pieķerta melos, ministre nemaz neapmulst un teic, ka iedevusi visus dokumentus pārbaudei un tas taču, viņasprāt, nozīmē, ka pārbaude ir beigusies ar viņai pozitīvu rezultātu. Dzelžaina loģika. Ja nopietni un bez ironijas, tad līdztekus anonīmiem ziņojumiem Valsts ieņēmumu dienestam ir parādījies R. Petravičas vīram piederošajā uzņēmumā, kurā ministre bija grāmatvede, kādreiz strādājošs darbinieks, kurš atklāti ar savu vārdu un uzvārdu ir liecinājis, ka saņēmis aplokšņu algu.
Normālā valstī ministre būtu atkāpusies arī pie daudz mazākām aizdomām saistībā ar nodokļu nenomaksu. Taču ne Latvijā un ne R. Petraviča. Šajos apstākļos īpaši svarīgi būtu, lai savas pārbaudes pēc iespējas ātrāk pabeigtu VID. Jau pietiekami skandalozi ir tas, ka intervijās (piemēram, DB) ministre stāsta, cik slikti ir tas, ka daudzi strādājošie sociālās iemaksas veic no minimālās algas, un cik nabadzīgas būs viņu vecumdienas, bet pati gadiem saviem darbiniekiem ir maksājusi minimālo algu. Šāda personības dalīšanās neizskatās labi, bet politika lielā mērā, kā zināms, ir par to, kā lietas izskatās.
Pašlaik izskatās tā, ka mums ir nekompetenta labklājības ministre, kas uz divām trešdaļām no žurnālistu uzdotajiem jautājumiem atbild ar: tas vēl ir rūpīgi apdomājams/diskutējams/pārrunājams ar sociālajiem partneriem. Bonusā tam nāk aizdomas par krāpšanos ar nodokļiem un pierādīta ilgstoša minimālās algas maksāšana saviem darbiniekiem, par kuru kā labklājības ministre pati liekulīgi žēlojas, ka tas nozīmējot nabadzīgas vecumdienas.
Jāatgādina, ka jau pavisam drīz, maijā, visu valstu labklājības ministri kopā ar sociālajiem partneriem kā katru gadu dosies uz Ženēvu, kur būs liels starptautisks pasākums, kas veltīts sociālajam dialogam. Latvijai nopietni vajadzētu pārdomāt, kas mūs šajā prestižajā sanāksmē pārstāv. Vai tiešām ministre, par kuru ir nopietnas aizdomas aplokšņu algu maksāšanā? Domāju, ka te savs vārds būtu sakāms arī premjerministram. Un atliek tikai mudināt Valsts ieņēmumu dienestu pēc iespējas ātrāk pabeigt savu pārbaudi.
