Mums patīk skaidra nauda – šādus uzrakstus Anglijā uz veikalu durvīm pamanījis ne viens vien. Vai šie uzraksti neliek aizdomāties, ka britiem ir daudz dziļāki iemesli izstāties no Eiropas Savienības, nekā sabiedrība nojauš? Bet šoreiz ne par britiem, bet par Latviju. Vienkārši uzraksts – mums patīk skaidra nauda – ir kā pierādījums, ka arī attīstītās un stabilās ekonomikās novērtē īstās naudas smārdu.
Esmu aizdomājusies par to, kas notiktu, ja visi pasaules iedzīvotāji gribētu vienlaikus izņemt no saviem kontiem naudu. Iestātos haoss. Latvijā jau ir bijuši precedenti, kad iedzīvotāji ažiotāžas dēļ steidz izņemt skaidru naudu un pie bankomātiem veidojas garas rindas. Atgriezīsimies uz mirkli 2011. gada decembrī – Latvijā daudzos Swedbank bankomātos nav iespējams izņemt naudu. Pēc nedēļas nogales pirmdienas rītā tiek ziņots, ka nauda ir pieejama 130 bankomātos, bet 170 bankomāti vēl nav uzpildīti. Svētdienas laikā no bankomātiem tika izņemti vairāk nekā 10 miljoni latu un panikai ļāvušies aptuveni 10 tūkstoši klientu. Pirms astoņiem gadiem notikusī Swedbank ažiotāza 2019. gada februārī izskatās pavisam savādāk, jo notikumiem ir cits fons. Šodien Swedbank tāpat kā citām bankām būs jāpierāda, ka toreiz starp Dānijas Danske Bank un Zviedrijas Swedbank Igaunijas struktūrvienībām nav notikuši aizdomīgi pārskaitījumi, kuru kopējā summa tiek lēsta 3,8 miljardu eiro vērtībā. Publiski gan tiek uzsvērts, ka netīrās naudas darījumi varētu būt notikuši Baltijas struktūrvienībās un Igaunijas reputācija nav tik ļoti cietusi kā Latvijas.
Eiropas kontrolšāvienu kontu sijāšanā pieņēma Latvija, ziedojot ABLV Bank.
Mūsu pioniera gars turpina nest upurus, izskatās, ka mums ir ģenētiskā nepieciešamība nest ziedojumus. Nākamais Latvijas upuris jau sagatavots – esam gatavi ar likumu vēl vairāk ierobežot skaidras naudas darījumus, nosakot limitu līdz trim tūkstošiem eiro. Kā tas bieži notiek, arī šoreiz likums tiek radīts dažiem negodīgajiem, nevis jūrai likumpaklausīgo iedzīvotāju un uzņēmēju. Ierobežojot tik krasi skaidras naudas darījumus, iespējams, var novērst, ka kāda amatpersona iegādājas miljonus vērtu īpašumu par mātes mantojuma naudu, kas sakrāta no skolotājas algas. Bet skaidras naudas ierobežojums atstās «aiz borta» iedzīvotāju, kurš tiešām sakrājis trīs tūkstošus un gribēs iegādāties, piemēram, lietotu auto.
Skaidra nauda ir viena no brīvībām, un to mums šodienas demokrātija draud atņemt.
Esam kā Pelnrušķīte, kurai jāpaspēj izpildīt Moneyval uzdevumi, ja vēlamies doties uz balli. Mēs cenšamies, bet šī nav pasaka un sabiedrotie nav princis, kurš meklēs izredzēto pēc kristāla kurpītes. Mums grib uzstiept kājā gumijas galošu. To mums jau uzstiepa 1940. gadā. Vajag kristāla kurpīti!