Viena no 13. Saeimā ievēlēto partiju prioritātēm ir administratīvi teritoriālā reforma. Tā ir labā ziņa Latvijas iedzīvotājiem, jo pašreizējā situācijā nav iespējams veikt pārdomātu skolu un slimnīcu, kā arī ceļu tīkla pārskatīšanu un sakārtošanu. Šā brīža skaudrā realitāte ir tāda, ka no 119 novadiem teju puse neatbilst likumā noteiktajam kritērijam, ka minimālais iedzīvotāju skaits novadā ir 4000. Jānorāda, ka lielāku novadu veidošanas pretinieces līdz šim ir bijusi ZZS un Latvijas pašvaldību savienība, kas runājušas par savstarpēju sadarbību uz brīvprātības principiem.
Diemžēl šī brīvprātīgā sadarbība vairāku gadu garumā nav vainagojusies nedz ar lielākiem novadiem, nedz ar vidusskolu tīkla optimizāciju. Pašvaldības vislabprātāk sadarbojas tādos, piedodiet, bet sīkumos kā apmaiņa ar tūrisma un kultūras informāciju. Taču vienošanās, ka no divām pustukšām vidusskolām pārdesmit kilometru attālumā varētu izveidot vienu skolēniem pilnu, tā arī nekas nav sanācis. Ja pašvaldību skaits samazināsies vismaz par pusi, ir skaidrs, ka dažādo pašvaldības iestāžu izvietojums kļūs daudz racionālāks, turklāt pašvaldība arī atrisinās vietējos pārvadājumus, lai skolēniem būtu ērti nokļūt vidusskolā, bet iedzīvotājiem – pie ārsta.
Situācija, kad katra pašvaldība, tostarp arī novadi ar iedzīvotāju skaitu nedaudz virs 1000, uztur savu vidusskolu un ir sadrumstalots ceļu tīkls, nav ilgtspējīga un bremzē visas valsts attīstību. Turklāt lielākie cietēji ir iedzīvotāji, kuri nevar saņemt kvalitatīvus pakalpojumus, jo līdzšinējie pašvaldību darboņi sausām mutēm ir stāstījuši, ka kvalitāte ir vienlīdzīga ar tuvumu dzīvesvietai, kas, protams, neatbilst patiesībai. Tāpat nenogurstoši mazo novadu iedzīvotāji tiek pārliecināti, ka lielā novadā viņi būs nomalē un neviens par viņiem neinteresēsies. Arī tas neatbilst patiesībai. Tas ir tikpat gudrs apgalvojums kā tas, ka Rīgas mikrorajonu iedzīvotāji ir atstāti novārtā un nomalē un tiem ir daudz grūtāka dzīve nekā centra iedzīvotājiem.
Tieši tāpat, kā Rīgas pašvaldība nodrošina Zolitūdes vai Mārupes iedzīvotāju nokļūšanu pilsētas vēsturiskajā un administratīvajā centrā un neviens par to nesūdzas, tāpat ikviena pašvaldība saviem iedzīvotājiem var nodrošināt transportu uz novada centru. Lielākām administratīvi teritoriālām vienībām arī ir vieglāk piesaistīt finansējumu, ir lielāka kapacitāte īstenot dažādus projektus. Izveidojot lielākus novadus, iespējams arī ietaupīt uz administratīvajiem izdevumiem. Pašvaldību reforma nevēlama ir vien mazo novadu mēriem un administrācijai, kas apvienošanās rezultātā var zaudēt amatus. Taču tas nav iemesls, lai Latvijas karte būtu tik sadrumstalota kā pašlaik. Līdz ar to vēlētāju uzdevums ir turēt partijas pie vārda saistībā ar solījumu īstenot administratīvi teritoriālo reformu.
