Trakot un vēlēties mainīt pasauli ir jauno daļa – ik pa kādām desmitgadēm tas notiek demonstratīvi. Šobrīd atkal ir tāds laiks, ko varam redzēt arī daudzviet Eiropā, kad jaunieši nepacietīgi, izlēmīgi un drosmīgi ne tikai piedalās protesta akcijās, bet uzrunā arī vadošos politiķus un lielos koncernus, pārmetot, ka vecākās paaudzes nedara pietiekami klimata krīzes novēršanai.
Nē, tā nav tikai zviedru skolniece Grēta Tunberga, kura šodienas 13–19 gadus veco jauniešu vidū ir ne mazāk pazīstama kā populāras TV vai futbola zvaigznes. No 1995. līdz 2010. gadam dzimušie jaunieši ir atkal kļuvuši tik politiski un ekonomiski ieinteresēti, kā sen nav bijis – viņi intensīvi uzdod jautājumus, ir radikāli un vizionāri noskaņoti un grib lietas mainīt uz labo pusi tūlīt, te un tagad.
Pieaugošā digitālā paaudze ir arī varens patēriņa spēks, jo tā ir salīdzinoši turīga. Tikai ASV vien tā gadā patērē ap 143 miljardiem dolāru, tātad uzņēmumiem ir ko iespringt, lai šo emocionālo, nekonsekvento un hedonistisko klientu daļu piesaistītu. Šī paaudze pārliecības dēļ lielā mērā lieto vegānu uzturu, mīl braukt ar vilcienu, velosipēdu vai elektroskūteri, personīgo mašīnu uzskata par lieku greznību, toties brīvdienās labprāt aizlido atpūsties uz Jaunzēlandi. Tā sauktā Z paaudze gan zina, ka viedtelefonu ražošanā bieži tiek pārkāptas cilvēktiesības, bet pāriet uz mazāk jaudīgu «zaļo telefonu»? Laikam tomēr ne. Viņi nesaskata jēgu, lai iepirktos lielveikalos, toties neuzticas tam, ko Google dara ar viņu datiem, bet kosmētikas produktu sastāvdaļas grib zināt visai skrupulozi. Vienlaikus šī paaudze pazīst bailes no terora, ir piedzīvojusi globālās finanšu krīzes sekas, kas rada tai papildu nedrošību par nākotni un neuzticēšanos.
Biznesam šīs paaudzes noskaņojums var nozīmēt būtiskas pārmaiņas, kurām tam būs jāpielāgojas. Piemēram, kustības Fridays for future aktīvisti pieprasa CO2 nodokli 180 eiro par katru CO2 tonnu. Tas nozīmē, ka par diviem eiro vairāk maksās gan kilograms liellopu gaļas, gan T- krekls, par 60 eiro vairāk – reģionālais lidojums, bet par starpkontinentālajiem lidojumiem piemaksājot pie biļetes pat 1000 eiro vairāk nekā šobrīd. Tas, ko tu pērc, jaunās paaudzes acīs ir pielīdzināms politiskam paziņojumam. Tādi uzņēmumi kā Nike, Patagonia un Levi’s ir spējuši tikt galā ar šo izaicinājumu, jo pozicionējas kā afroamerikāņu tiesību, vides aizsardzības un ieroču aizlieguma vēstneši, taču ir gana daudz zīmolu, kam īsto vēstījumu tā arī nav izdevies atrast. Un tad vēl ir jautājums, kā šo neuzticīgo un pret mānīšanos ļoti jutīgo paaudzi uzrunāt caur reklāmu? Noteikti ne ar agresīvu «nāc un pērc manu superlēto burgeri!». Šī paaudze uzticas jūtūberiem un influenceriem, bet atkal – ne jau kuram katram. Ticamība un tuvība citādākai jaunajai paaudzei ir uzņēmumu šodienas un rītdienas lielais izaicinājums. Taču uzticamība ir panākama, tikai respektējot šīs paaudzes prioritātes – ekoloģiju un ētiku.
