Vienmēr esmu aizstāvējusi domu, ka lielos valsts un pašvaldības uzņēmumos un iestādēs cilvēks nedrīkst uz mūžu nonākt vadītāja amatā.
Tas ir neizbēgami, ka vadītājam izveidojas kontakti, kuri pārkāpj formālās robežas, un izveidojas loks, kurā svešie iekļūt vairs nevar. Loka ārpusē paliek projekti, virzieni, kuriem nav iespēju ieraudzīt dienasgaismu.
Tas ir tikai viens aspekts. Nākamais – nevar amatpersona būt tik ģeniāla, lai piecpadsmit, divdesmit vai vairāk gadus vadītu nozīmīgu uzņēmumu vai iestādi.Cilvēks var būt ļoti apdāvināts, taču pienāks mirklis, kad attīstība apstāsies - gan tādēļ, ka vadītāja «galms» izveidojis savu mūri pret svešajiem, gan tādēļ, ka desmit, divdesmit gados pavisam noteikti būs izveidojies spēks, kuram ārpus «galma» būs citāds skatījums uz valsts naudas izlietošanu, un tad sāksies kauja.
Tieši šādu aspektu dēļ Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras vadītājs Andris Ozols savā krēslā ir aizsēdējies. Pat neiedziļinoties uzpeldējušajās niansēs lietā par aģentūras darbinieku iesaisti ES fondu naudas izkrāpšanā, par kuru ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro paziņoja TV ekrānos, Ozols savus resursus vadītāja amatā ir izsmēlis. Viņš aģentūru vada kopš 2004. gada, šā gada novembrī viņam beigsies amata pildīšanas termiņš, un demokrātija pieprasa meklēt jaunu vadītāju aģentūrai.
Taču jāpiekrīt Ozolam, ka publiska attiecību skaidrošana grauj gan aģentūras, gan valsts reputāciju.Līdzīgs gadījums par aizsēdēšanos amatā bija ar Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāju Arni Cimdaru, kurš amatu pildīja vairāk nekā 20 gadus. Viņš pirms izšķirošās cīņas par amatu mēģināja biedēt sabiedrību, ka nav saprātīgi ievēlēt jaunu CVK vadītāju pirms Eiroparlamenta vēlēšanām. Visu cieņu par ieguldīto darbu, bet rotācijai bija jābūt. Par Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču ir līdzīgs stāsts, viņu 2001. gadā Saeima ievēlēja amatā un pēc tam pārvēlēja 2007. un 2013. gadā.
Visus trīs piemērus un vēl daudzus citus vieno kāda juridiska nianse – likums neaizliedz ilgsēdēšanu šajos valsts amatos, taču būtu saprātīgi paredzēt terminētu valsts un pašvaldības iestāžu vadītāju darbību, gluži kā tas ir ar Valsts prezidenta amatu.
Galvenie kritēriji ilgsēdēšanas ierobežošanai varētu būt iestādes budžeta lielums un pakļauto darbinieku skaits. Piemēram, ja valsts vai pašvaldības iestādē ir vairāk par 50 darbiniekiem, vadītājam ir jārotē pēc 10 gadiem. Tāpat būtu ar budžetu. Ja iestādes pārziņā ir lieli līdzekļi, vadītājs nevar tos pārvaldīt ilgāk par noteiktu gadu skaitu. Pretējā gadījumā vadītājs tik ļoti saaug ar savu amatu, ka sāk organizēt darbu kā privātā biznesā ar visām no tā izrietošajām sekām.
Protams būtu jāparedz drošības spilvens, uz kura ilgsēdētājiem piezemēties pēc amata pildīšanas termiņa beigām.
