Šogad skolas gaitas uzsākuši 18 443 pirmklasnieki. Negatīvās demogrāfijas dēļ skolēnu skaits pa gadiem ir rūkošs, un strauja risinājuma šai situācijai nav. Mēs esam neliela valsts ar visām no tām izrietošajām sekām, un visai apnicīga šķiet ministru ņemšanās ap izglītības infrastruktūras pilnveidi un kvalitātes celšanu, jau kuro gadu tā arī netiekot tālāk par runāšanas līmeni. Uz šī fona nepamanīti garām paslīd fakts, ka mazajā Latvijā mācās arī pat no pasaules līmeņa viedokļa izcili prāti, kas no starptautiskām olimpiādēm atved pirmās godalgas.
Kā DB 03.09.2018. numurā rakstīja – pērn Latvijas skolēni no prestižām ārvalstu sacensībām ir atveduši 17 medaļas, turklāt tādās jomās, kuras jau labu laiku esam pieraduši uzskatīt mūsu valstī par deficītām. Arī šogad Latvijas skolēniem pasaules olimpiādēs jau ir 11 medaļas – tostarp ķīmijā, bioloģijā, fizikā, nemaz nerunājot par Eiropas līmeņa sacensībām, kur mūsējie izceļas gan informātikā, gan matemātikā. Ir visi iemesli būt tiešām lepniem par Latvijas skolēnu sasniegumiem un varēšanu, taču rodas pamatots jautājums, kas ar viņiem notiek tālāk pēc skolas beigšanas? Vai viņi paliek Latvijā un palīdz celt mūsu valsts zinātnes un inovāciju līmeni? Te nu diemžēl atbilde ir skumja. Izrādās, neviena iestāde Latvijā pat neapkopo informāciju, kur šie talantīgie jaunieši pēc skolas beigšanas paliek, kur izvēlas studēt un vai viņu spējas vispār jebkādā jomā Latvijā tiek liktas lietā.
Šāda attieksme ir totāla valstiska līmeņa nolaidība un aprobežotība. Nav noslēpums, ka ar mērķtiecīgu «smadzeņu medīšanu» nodarbojas visas pasaules lielvaras un vispār jebkura valsts, kurai rūp sava attīstība. Šajā līmenī sen jau ir skaidrs, ka nav vērtīgāka resursa par cilvēka smadzenēm, tāpēc nav jābrīnās, ka visprestižāko augstskolu durvis automātiski atveras starptautisko skolēnu sacensību medaļnieku priekšā. No jebkura viedokļa ir vērtīgi, ka arī Latvijas jaunieši šādās augstskolās var mācīties, slikti ir tas, ka Latvija sevi faktiski atskaita no cīņas par pasaules gudrākajiem prātiem, jo pat necenšas šiem jauniešiem kaut ko jēdzīgu piedāvāt, ja neskaita tā saukto «māju sajūtu». Skaidrs, ka studijas par velti nebūs tas burkāns, kas kādu šeit noturēs, jo to pašu piedāvā arī labākās ārzemju augstskolas. Mācību apstākļus neapšaubāmi uzlabotu sakarīga stipendija un dzīvošanas apstākļi, īpaši, ja runājam par jauniešiem no reģioniem, bet tālākajā perspektīvā valstiskā līmenī būtu jāparūpējas par atbilstošām darbavietām jaunajiem talantiem. Piemēram, pārliecinot ārzemju inovatīvās kompānijas, ka tām būtu ļoti izdevīgi Latvijā veidot savus pētnieciskos centrus. Problēma nav tā, ka Latvija ir maza valsts, jo talantu mums netrūkst. Problēma ir tā, ka mēs šo potenciālu nenovērtējam un vieglu roku uzdāvinām citiem, tādā veidā faktiski norakstot savas valsts nākotni.
