Ja eksāmenā izkrīt pāris cilvēku, tad, visticamāk, viņi nebija pietiekami sagatavojušies, ja – vairāk nekā puse, tad vaina ir meklējama arī skolotājā.
Šādu analoģiju gribas minēt, vērtējot CFLA administrētās ES struktūrfondu programmas – jaunu produktu ieviešana ražošanā – rezultātus, kurā bez iecerētā līdzfinansējuma palikuši pat 60% no visiem projektu iesniedzējiem. Līdz ar to no iespējamā 60 milj. eiro lielā fondu līdzfinansējuma šobrīd piešķirti tikai 23,5 milj. eiro, un atlikusī nauda, labākajā gadījumā, tiks pārdalīta citas programmas ietvaros, sliktākajā – aizies atpakaļ uz ES institūcijām kā neapgūta un tiks citām valstīm, kas prot un grib to paņemt. Šāda situācija izveidojusies, jo šīs programmas ietvaros pieteiktajiem projektiem un iekārtām vismaz 20% apmērā bija jābūt inovatīvām. Taču, pēc Latvijas ekspertu vērtējuma, mūsu uzņēmēji pārsvarā iesnieguši projektus, kuros «nekā inovatīva nav» vai arī pieteikuši iekārtas, «kuras jau eksistē». Reizēm ekspertu kategoriskie secinājumi šokējuši pat pašus šo iekārtu ražotājus, kuri bijuši gatavi apzvērēt, ka tieši tāda iekārta vēl nav pat uzražota, taču šā brīža rezultātu tas nemaina. CFLA ir nelokāma – Latvijai nebūs ignorēt, mīkstināt vai kā citādi apiet ES prasības.
Patiesības labad gan jāsaka, ka reizēm arī mani pārsteidz, ko visu Latvijā nav gatavi saukt par inovāciju, un ir pilnīgi skaidrs, ka ne jau ar dekoratīvu koka klucīšu virpošanu vai pirtsslotu siešanu mēs panāksim ekonomikas izrāvienu. Tomēr šajā konkrētajā programmā vismaz daļa no noraidītajiem uzņēmumiem (sīkāk rakstīts DB 24.04.2017. numurā) izklausās pietiekami nopietni, un arī viņu pieteiktās iekārtas nav gluži domātas kabatlakatiņu izšūšanai krustdūrienā.
Ja šajā programmā izkrita ap 60% no visiem pieteiktajiem projektiem, atliek vien secināt, ka vai nu eksperti tajos nav gana nopietni iedziļinājušies, vai arī uzņēmēji, cerot uz vieglu naudu, sasnieguši šaubīgus projektus, kuriem nav ne mazāko izredžu uz dzīvotspēju. Abos gadījumos ir skumji, jo cerēt uz stipru ekonomiku bez jebkādas ražošanas bāzes ir diezgan naivi. Jautājums arī, ko katrs eksperts saprot ar vārdu inovācija un vai ir to gatavs saskatīt arī Latvijai tradicionālās ražošanas nozarēs, piemēram, kokapstrādē, vai par inovatīvu uzskata tikai IT jomu. Jebkurā gadījumā uzņēmējiem rūgtums pret CFLA par šādu «skarbo atlasi» ir palicis. Jāpiebilst, ka ne visas ES fondus administrējošās Latvijas institūcijas pieiet naudas dalīšanai pēc principa «jo mazāk, jo labāk», piemēram, Lauku atbalsta dienests. Jebkurā gadījumā konkrētais precedents, kad ap 60% pieteikto projektu izrādījušies naudas saņemšanai nederīgi, ir labs iemesls situācijas izvērtēšanai un pārdomāšanai, neaizmirstot arī to, ka ne jau ierēdņi, kuru rokās reizēm ir tiesības izlemt kādas ražotnes nākotni, ceļ Latvijas IKP. To dara uzņēmēji, kuru sniegums ir ar pievienoto vērtību un kuri joprojām saskata Latvijā nākotnes izaugsmes iespējas.