Pasūtīt viesnīcu un nopirkt teātra biļetes internetā, samaksāt rēķinus internetbankā, pasūtīt taksometru vai veikt ēdiena piegādi caur aplikāciju – šīs un daudzas citas ikdienišķās digitālās lietas, kas tik ļoti atvieglo dzīvi, diemžēl nav pieejamas visiem eiropiešiem, tostarp Latvijas iedzīvotājiem.
Tādēļ aizvien aktuālāks ir jautājums, kā mazināt digitālo nevienlīdzību un pārvarēt digitālo plaisu. Vēl aizvien ir pietiekami daudz cilvēku, kas nespēj baudīt digitālā laikmeta priekšrocības. Sāp sirds, skatoties uz ļaudīm pasta nodaļās vai banku filiālēs, kuri sēž garās rindās, lai var klātienē samaksāt savus rēķinus, turklāt vēl piemaksājot brangu komisijas maksu, jo paši internetbankā viņi to nespēj izdarīt. Digitālais analfabētisms rada digitālo atstumtību, kas rezultējas sociālajā un ekonomiskajā atstumtībā.
Ja citviet Eiropā digitālās atstumtības galvenais cēlonis ir fiziski nepieejams internets, tad Latvijā tas ir nepietiekamais prasmju līmenis. Saskaņā ar Satiksmes ministrijas datiem, Latvijā 80% mājsaimniecību ir pieejams internets. Taču tas nenozīmē, ka iedzīvotāju prasmes ir pietiekamas, lai izmantotu visu tā potenciālu. Ar to, ka var atvērt un izlasīt ziņu portālus, ir par maz, lai, piemēram, izmantotu pieejamos e-pakalpojumus, internetbanku vai iesniegtu elektroniski deklarāciju VID. Tā nav tikai Latvijas problēma. Eiropas Komisija ir identificējusi, ka 45% eiropiešu nav digitālo prasmju, bet 37% strādājošo nav digitālo prasmju, kas nepieciešamas darba tirgū. Turklāt ir cieša sakarība starp digitālām prasmēm, atalgojumu un to, vai cilvēks vispār spēj atrast darbu.
Prognozes liecina, ka jau tuvā nākotnē 90% darbu būs nepieciešama zināma digitālā kompetence. Turklāt runa nav tikai par darba ņēmēju prasmēm. Arī mazajiem un vidējiem uzņēmumiem vēl ir gana daudz darāmā, lai digitalizētu savu biznesu. Ne visiem uzņēmumiem ir sava mājaslapa, vēl mazākai daļai ir tiešsaistes pārrobežu tirdzniecības darījumi. Eiropas Komisija norāda, ka ir milzīga plaisa starp tehnoloģiski attīstītajām ziemeļvalstīm, kur ir izcila interneta infrastruktūra, un te jāpieskaita arī Latvija, un atpalikušajām dienvidvalstīm.
Tas, ka Latvijā ir izcili attīstīta digitālā infrastruktūra, nav noslēpums nevienam, kam bijusi iespēja to salīdzināt ar citām valstīm. Mūsu problēma ir tā, ka mēs (gan iedzīvotāji, gan uzņēmēji) neprotam pilnībā izmantot visas tās sniegtās iespējas. Pieejams, lēts ātrgaitas internets ir pelnījis labāku pielietojumu par kaķīšu video aplūkošanu sociālajos tīklos. To, ka tā ir valstiska mēroga problēma, liecina gan neveiksmes ar e-veselības ieviešanu, gan pilnīgais haoss saistībā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām.
Līdz ar to Latvijas galvenais uzdevums, atšķirībā no, piemēram, Bulgārijas vai Dienviditālijas, nav interneta infrastruktūras attīstība, bet gan tieši digitālo prasmju uzlabošana, sākot ar valstisko un beidzot individuālo līmeni. Internets nav nedz izklaide, nedz spēļmantiņa, bet ekonomiskās izaugsmes un konkurētspējas vairošanas instruments. Jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo labāk.
