Viena no aktuālām diskusijām saistībā ar Saeimas vēlēšanām un kandidātu vētīšanu premjerministra amatam ir par ievēlēto deputātu pielaidi valsts noslēpumam – vai Saeimā ievēlētiem deputātiem tā pienākas automātiski vai nē, vai neiznāk tā, ka dienestiem ir lielāka teikšana nekā tautai, kas leģitīmās vēlēšanās izraudzījusies savus priekšstāvjus.
Partijas KPV LV deputāts Didzis Šmits pat tvīto: tautas vēlētu pārstāvju tiesību ierobežošana bez tiesas lēmuma ir demokrātijas pārkāpums. Savukārt konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars, komentējot izskanējušos viedokļus, uzsver, ka jānošķir divas lietas. Pirmā – par Saeimas deputātiem var būt visi, kas ievēlēti parlamentā. Otrā - ir pilnīgi leģitīmi, ka ir klasificēta informācija, kura nav pieejama visiem deputātiem. Turklāt visiem parlamentāriešiem arī nav nepieciešamības pēc pielaides valsts noslēpumam, jo viņiem savā darbā ar to nemaz nenākas saskarties.
Taču ir pilnīgi leģitīmi, ka šāda pielaide ir nepieciešama, piemēram, Saeimas Nacionālās drošības komisijas pārstāvjiem. Tāpat pielaide valsts noslēpumam ir nepieciešama ministriem un premjeram, citādi viņu darbs ir ļoti apgrūtināts. E. Pastars gan norāda, ka nevienā likumā tieši nav noteikts, ka kritērijs ministra vai premjera amata ieņemšanai ir pielaide valsts noslēpumam, taču faktiski bez šādas pielaides premjers savus amata pienākumus pilnvērtīgi pildīt nevar. Lielais jautājums ir, vai cilvēkiem, kas ievēlēti Saeimā un kas ir premjera amata kandidāti, pielaide valsts noslēpumam būtu jāpiešķir automātiski. E.Pastars skaidro, ka Latvijas Republika nav izvēlējusies šādu ceļu un pielaides piešķiršanai ir izvirzīti citi kritēriji, nevis ievēlēšanas fakts. Tādēļ, pēc E. Pastara domām, svarīgākais ir, lai šie kritēriji būtu pamatoti, objektīvi un samērīgi.
Svarīgi, lai pielaides (ne) piešķiršanu neietekmētu nekāda politiska atriebība vai citi politiski apsvērumi. Konstitucionālo tiesību eksperts īpaši uzsver, ka šajā procesā jāiesaista tiesu vara, proti, pielaides atteikuma gadījumā jābūt tiesībām to apstrīdēt tiesā. Pats būtiskākais ir jautājums par kritērijiem, pēc kuriem tiek piešķirta pielaide, tāpat kā iespējas lēmumu pārsūdzēt tiesā. Jāuzsver, ka likumā par valsts noslēpumu, kur definēti kritēriji pielaides piešķiršanai, nav minēts, ka kādas personas ievēlēšana parlamentā automātiski dod tiesības piekļūt valsts noslēpumam.
Līdz ar to, kā skaidro E.Pastars, ja daži jaunievēlētie deputāti uzskata, ka ar ievēlēšanas faktu ir pietiekami, lai saņemtu pielaidi valsts noslēpumam, tad parlamentam ir visas tiesības un iespējas mainīt likumu. Tajā pašā laikā jārēķinās arī ar konsekvencēm no mūsu starptautisko partneru, īpaši NATO, puses. Jo valsts noslēpums Latvijas gadījumā attiecas arī uz alianses noslēpumiem un pārāk vieglprātīga pielaides dāļāšana tiem varētu nepatīkami pārsteigt mūsu partnervalstis. Tas diezin vai ir Latvijas interesēs.
