Abas absolūti neradnieciskās jomas uz viena šķīvja tomēr spēj izkārtot labklājības ministrs Jānis Reirs.
Vienotības ministrs intervijā DB (17.10.) apgalvo, ka labākais risinājums pensiju un sociālās vides stabilizēšanai meklējams divos veidos – vai nu demogrāfijas rādītāju palielināšanā, vai arī, dabūjot laukā no ēnu ekonomikas tur iestrēgušo mūsu valsts ekonomikas trešdaļu. No tā izriet, ka demogrāfija var turpināt buksēt, jo, izvelkot tik un tik miljardus no pelēkās ekonomikas, valsts vajadzības uz šodienu būtu apmierinātas.
Diemžēl šāds risinājums neatbild uz jautājumu par to, kas ar Latviju notiks rīt. Reira ieskatā, ēnu ekonomikas darboņi no nodokļu un sociālo iemaksu viedokļa ir tādā pašā vērtē kā demogrāfiskais pieaugums, jo, atraujot konkrētu cilvēku masu no ēnu ekonomikas, viņi nodrošinās akūtas vajadzības apmierinošo pienesumu sociālajā budžetā. Acīmredzot šāda, no sabiedrības ierēdnieciski atsvešināta attieksme arī izskaidro mūžīgo matu skaldīšanu par atbalstu ģimenēm. Sevišķi pašreizējā situācijā, kad ģimenes pabalsti mūsu valstī ir viszemākie Eiropas Savienībā, nesasniedzot pat to atbalsta apmēru, kāds ir ES saimes jaunpienācējās Bulgārijā un Rumānijā. Tas nelīmējas kopā ar negatīvo dabisko pieaugumu Latvijā, kas uz ES fona arī izskatās sevišķi slikti.
Tajā pašā laikā Latvijai, visticamāk, ir jānosprauž cits mērķa iedzīvotāju skaits un nav jādzenas pēc nesasniedzamā. Piemēram, šogad deviņos mēnešos Latvijā nepiedzima 1113 mazuļu, salīdzinot ar pagājušā gada rādītājiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie provizoriskie demogrāfijas dati. 2016. gadā vien esam zaudējuši 19,8 tūkstošus sociālās sistēmas dalībnieku. Septiņu gadu laikā iedzīvotāju skaits samazinājies par 170 tūkstošiem, bet 20 gados – sarucis teju par pusmiljonu. Un tie ir tikai oficiālie dati. Turpināt celt pliku trauksmi par depopulāciju nedod itin neko, un tas, par laimi, vairs nav modē. Tajā pašā laikā rūkošais iedzīvotāju skaits un līdz ar to arī iekšējais tirgus nenoliedzami nes daudz sarežģītu izaicinājumu ne tikai sabiedrībai un valsts pārvaldei, bet arī prasa nozīmīgu pārkārtošanos biznesam, sevišķi – augot spiedienam uz kvalificēta darbaspēka pieejamību. Atgriežoties pie valsts lomas izvēlē radīt bērnus, jāsaprot, ka jaunās ģimenes nejutīsies pietiekami komfortabli valstij eksistenciālās izvēles priekšā tik ilgi, kamēr daudzbērnu ģimenēm būs lielāks nabadzības risks nekā ģimenēm ar vienu vai diviem bērniem, turklāt, kaisot sāli brūcēs, valsts turpinās kasīties par katru šādam vai tādam ģimenes atbalsta instrumentam atvēlēto eiro. Ņemot vērā daudzbērnu ģimeņu mazskaitliskumu – atbalsta palielināšana ģimenēm nav tas process, ko jelkad varēs vainot pie budžeta deficīta. Uz priekšu netiksim, kamēr valsts nebūs skaidri definējusi, ka 3+ politika ir prioritāte un nākotnes Latviju var uzbūvēt vienīgi bērni.