Mēs pašlaik spējam konkurēt pārsvarā ar zemas pievienotās vērtības eksporta produktiem.
To kā problēmu iezīmē Latvijas Bankas ekonomisti Santa Bērziņa un Uldis Rutkaste, norādot, ka Latvijas eksporta produktu, kuri uzrāda izteiktas salīdzinošās priekšrocības, topa desmitniekā diemžēl pārsvarā ir zemas pievienotās vērtības ražojumi vai pat to blakusprodukti.
Tas neizbēgami nozīmē, ka jāuztur salīdzinoši zems algu līmenis, lai ilgākā laika periodā varētu veiksmīgi konkurēt ar citu valstu ražotājiem. Jo zemākas pievienotās vērtības prece, jo lielāka nozīme ir tās cenai, kas nozīmē, ka zemas algas strādājošajiem ir būtiska konkurences priekšrocība. Ar šādu situāciju nemierā, protams, ir Latvijas strādājošie, kas vienmēr uzsver, ka nevēlas, lai mēs būtu lēta darbaspēka valsts. Lai no tā izbēgtu, vienīgais veids ir tautsaimniecību pārorientēt uz augstas pievienotās vērtības eksportu, kur cenai nav izšķirošas nozīmes, vismaz tā nav galvenā preces vai pakalpojuma konkurētspējas priekšrocība. Šāda pieeja nekādā gadījumā nenozīmē, ka atbalstāmas būtu vienīgi atsevišķas augsto tehnoloģiju nozares, jo produkti ar augstu pievienoto vērtību var būt ikvienā nozarē.
Kā norāda Latvijas Bankas ekonomisti, mūsu eksportam ir jākļūst komplicētākam. Tas, protams, prasa investīcijas gan ražošanā, gan pētniecībā un attīstībā, tāpat kā būtisks priekšnoteikums ir kvalificēts un izglītots darbaspēks. Taču ar to nemaz tik labi nevedas. Kā norāda ekonomiste Agnese Rutkovska, lai gan ik pa brīdim apstrādes rūpniecība pozitīvi pārsteidz, tomēr bez apjomīgākām investīcijām nav īsti pamata cerēt uz straujāku izaugsmi. Tāpat kvalificēta darbaspēka pieejamība ir mūsu ekonomikas Ahilleja papēdis. Līdz ar to nav pārsteigums, ka pat pie kvantitatīvi labiem eksporta rādītājiem to pozitīvā ietekme uz tautsaimniecību ir mazāka, nekā tā varētu būt, un daudzi eksportējošie uzņēmumi tomēr nevar lepoties ar augstām algām saviem strādājošajiem. Tāpēc svarīgi ir ne tikai tas, ka eksportējam vispār, bet arī tas, ko eksportējam, kādas ir mūsu konkurences priekšrocības.
Kamēr uzstādījums būs, ka mēs eksporta tirgos varam izdzīvot vien tikmēr, kamēr mūsu prece ir pati lētākā (nevis kvalitatīvākā vai inovatīvākā), tikmēr būs grūti izrauties no vidēju ienākumu slazda. Jāteic, ka šāda sacensība par to, kuram būs lētākas darba spēka izmaksas, nevar būt ilgtspējīga, tāpat kā savu īstermiņa raksturu ir pierādījuši valūtu kari. Līdz ar to eksportējošiem uzņēmumiem ir jāvērtē, ar kādu pievienoto vērtību ir viņu globālajā tirgū piedāvātā prece vai pakalpojums, kādas ir konkurences priekšrocības, vai tās nebalstās vienīgi zemākā cenā. Jo tā ir ļoti nedroša priekšrocība, atliek sašūpoties tirgum, būt kādām valūtas svārstībām, un viss ir beidzies. Ilgtspējīgas konkurences priekšrocības ir tikai kvalitāte un augsta pievienotā vērtība.
