Transporta jomā šogad viss notiek. Ostās un dzelzceļā kravu vairāk, tāpat autopārvadājumos, lai gan tie īsāki, vilcienos un autobusos pasažieru vairāk vai vismaz to skaits nesamazinās, bet gaisa pārvadājumi vispār rullē.
Uz priekšu virzās vērienīgi projekti gan esošās (elektrifikācija), gan topošās (Rail Baltica) dzelzceļa infrastruktūras jomā. Jau pavisam drīz vajadzētu noslēgt līgumu par jaunu elektrovilcienu iegādi, bet nākamgad tikt skaidrībā par to, kā no 2021. gada izskatīsies reģionālie pārvadājumi ar autobusiem. Ik pa brīdim atklāj kādu jaunu loģistikas centru, un arī pēdējā šī plānošanas perioda Eiropas fondu nauda tiek ieguldīta ceļos. Ja nebūtu korupcijas skandālu Rīgas satiksmes vai citos iepirkumos, tad teju vai nebūtu neviena darvas piliena transporta jomas medus mucā. Tieši tā šī nozare var izskatīties no malas, ja nav laika vai vēlmes notiekošajā iedziļināties.
Tiklīdz sākam pētīt, kas «lācītim vēderā», aina vairs nav tik rožaina. Ja konkurējošajā Ustjlugas ostā nenotiktu termināļu modernizācija, tad nebūtu arī būtiskā kravu apjomu pieauguma ogļu segmentā. Ja nebūtu arī tik labas tirgus konjunktūras koksnes segmentā, kur ir labākais rezultāts pēdējos septiņos gados, tad ostās kopumā būtu mīnusi. Vai esat ko dzirdējuši par ticamiem valsts un komersantu plāniem kravu krituma aizstāšanai nākotnē? Un kā tranzīta sarukums ietekmēs ostu un dzelzceļa infrastruktūras izmantošanas maksas? Un kā termināļiem un citiem transporta jomas uzņēmumiem strādāt, kad bankas slēdz kontus, jo mūsu uzņēmumiem pēkšņi ir nepareizi kravu nosūtītāji vai preču piegādātāji? Ak, pareizi, par to lai galva sāp vēl netapušajai valdībai.
Pretstatā neizbēgamajai salīdzinoši labās situācijas burbuļa plīšanai tranzītkravu jomā – krievi savas ostu un dzelzceļa jaudas agri vai vēlu uzaudzēs – pasažieru pārvadājumos tas nav tik garanēti. Taču – kā redzam galvaspilsētas gadījumā, pie varas esošo ignorance vienā brīdī izraisa visai nepatīkamas sekas. Par spīti norādēm uz viena vai otra pretendenta lobēšanas aktivitātēm, pagaidām nekas neliecina, ka vilcienu iepirkums beigsies kā iepriekšējie – ar skandālu un čiku. Un ja nu tomēr? Prasīsim, lai mums pārvadājumus pēc pāris gadiem nodrošina igauņi vai lietuvieši, kuri līdz Daugavpilij (Viļņas savienojums) jau tikuši? Un kurš ir teicis, ka topošā valdība nevarētu iestrādāt gaidāmajā autobusu pārvadājumu iepirkumā vēl neredzētus budžeta «slaukšanas» apmērus? Un kurš gan ņemsies garantēt, ka Rail Baltica iepirkumi noritēs raiti un stacijas Rīgā un lidostā tiks laikus un par saprātīgām cenām uzbūvētas? Un cik ilgi vēl mūsu nacionālā lidsabiedrība spēs iztikt bez stratēģiskā investora, ja jau tagad prāto par naudas piesaistīšanu biržā? Un kur tad vēl valsts tēlu graujošā, pelēkā takšu joma, šoferu trūkums kravu pārvadātājiem, neesošā nauda ceļiem utt. Diemžēl arī šie potenciāli plīstošie burbuļi būs jāmēģina nepārsprādzināt kaut kad nākotnē tapušajai jaunās koalīcijas valdībai. Atklāts gan ir jautājums, vai bez kārtīga blīkšķa tie, kuriem teikšana un lemšana, laikus modīsies.
