Šī nedēļa eirozonā lielā mērā paies Itālijas zīmē. Proti, Itālijas populistu valdībai ir jāiesniedz Eiropas Komisijai pārskatīts 2019. gada budžeta plāns, jo iepriekšējo EK noraidīja pārlieku lielā budžeta deficīta dēļ.
Tas ir eirozonas vēsturē nebijis gadījums, kad EK noraida kādas valsts budžeta projektu. Itālijas jaunā valdība atšķirībā no iepriekšējās valdības iecerētā budžeta deficīta 0,8% apmērā no IKP to ir paaugstinājusi līdz 2,4% no IKP. Lai gan tas ir zem Māstrihtas kritērijos noteiktajiem 3%, tomēr tas jāskata kontekstā ar Itālijas ārējo parādu, kas ir 131% no IKP, lai gan Māstrihtas kritēriju limits ir 60% no IKP. Turklāt, saskaņā ar EK aplēsēm, Itālijas valdības plānotie izdevumi, ņemot vērā EK prognozes par valsts izaugsmi un parāda apkalpošanas izmaksām, bīstami tuvosies 3% 2019. gadā, bet 2020. gadā tos pārsniegs. Itālijas vicepremjers Mateo Salvini jau ir paziņojis, ka vadīsies pēc saviem, nevis EK aprēķiniem un jautājumā par Itālijas budžeta deficītu negrasās piekāpties ne par milimetru.
Ja Itālija ietiepsies, EK ir paziņojusi, ka piemēros soda sankcijas, kas ir 0,2% apmērā no ekonomikas gada izlaides un būtu 3,4 miljardi eiro. Tas, protams, Itālijā mīlestību pret Eiropas Savienību nevairos un tikai pastiprinās populistisko noskaņojumu. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka EK tā rīkojas nevis tādēļ, lai tiktu izpildīti kādi formāli nosacījumi, bet gan tāpēc, ka ir nopietnas bažas par eirozonas stabilitāti. Iemesls - tās trešā lielākā ekonomika pašlaik, saskaņā ar EK viceprezidenta Valda Dombrovska teikto, sava parāda apkalpošanai tērē tikpat daudz cik izglītībai. Šādi tēriņi nav ilgtspējīgi, turklāt ir risks, ka, pieaugot Itālijas aizņemšanās izmaksām, valsts varētu kļūt nespējīga atdot parādu.
Kā norāda vairāki ekonomisti, Itālijas īstais drauds ir nevis EK, bet gan tirgi, kas vienā brīdī var tik būtiski paaugstināt Itālijas aizņemšanās procentus, ka valsts var kļūt maksātnespējīga. Itālijas populistu valdība ir paredzējusi būtiskus izdevumu tēriņus nabadzības mazināšanai, taču tie vērsti nevis uz bezdarba mazināšanu un produktivitātes paaugstināšanu, bet lielākiem pabalstiem. Tā, piemēram, Itālijas valdība grasās noteikt minimālo ienākumu līmeni nabadzīgiem nestrādājošiem 780 eiro apmērā mēnesī, pretī neliekot plānu, kā šos cilvēkus iekļaut darba tirgū. Šis pasākums Itālijas nodokļu maksātājiem izmaksātu 10 miljardus eiro. Līdztekus ir paredzēts nodokļu samazinājums 50 miljardu eiro apmērā. Itālijā ir samēra augsts bezdarba līmenis – ap 10%, taču starp jauniešiem vecumā no 15 līdz 24 gadiem bez darba ir katrs trešais.
Ekonomisti norāda - kamēr Itālija neatrisinās fundamentālās problēmas, kas saistītas ar jaunatnes nodarbinātības līmeņa paaugstināšanu un ekonomikas produktivitātes vairošanu, tikmēr uz ilgtspējīgu izaugsmi nevar cerēt. Vislabākais risinājums pašreizējā situācijā būtu, ja Itālija un EK spētu rast kompromisu un Itālijas valdība līdztekus fiskālās disciplīnas ievērošanai veiktu nepieciešamās reformas bezdarba, īpaši jauniešu, mazināšanai un veiktu investīcijas produktivitātes paaugstināšanai.
