Viena no publiskās politiskās retorikas kaitīgām un kaitinošām izpausmēm ir dažādu budžeta izdevumu pretnostatīšana. Skaidrs, ka, plānojot budžeta izdevumus, ir jānosaka prioritātes, citādi nevar būt, taču visnotaļ bīstami ir veidot tādas maldīgas izvēles kā aizsardzība pret pensijām vai koncertzāle pret veselību.
Valsts ir visu nozaru kopums, nevar attīstīties un pastāvēt tāda valsts, kurā ir tikai rūpniecība vai tikai veselība, vai tikai kultūra. Līdz ar to politiķiem nevajadzētu veidot sabiedrībā kļūdainu priekšstatu, ka vienas nozares attīstība ir iespējama uz citas rēķina. Turklāt Latvijai ir vairākas starptautiskas saistības, kuras tai ir jāievēro. Piemēram, aizsardzības budžetam ir jābūt 2% no IKP. Neviens mums to neuzspieda, to mēs paši uzņēmāmies, iestājoties NATO.
Tāpēc pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā tikai par demagoģiju un kaitniecību var saukt politiskos paziņojumus par aizsardzības budžeta mazināšanu, ietaupītos līdzekļus novirzot sociālajām vajadzībām. Tā teikt, kurš ļaundaris gan pirks tankus, ja sirmgalvji cieš badu. Šāds pretnostādījums ir neīsts, jo, samazinot aizsardzības budžeta līdzekļus, visas sociālās problēmas tāpat neizdosies atrisināt, bet nodarītais zaudējums, turklāt starptautiskā mērogā (piemēram, tāda partnera slava, kurš nepilda solījumus), tālu pārsniegs ietaupījumus.
Tāda pati viltus izvēle ir, piemēram, starp koncertzāles būvniecību un veselības aprūpes finansējumu. Populistiski paziņojumi, ka naudu koncertzālei nedosim, jo mums nav atrisināti visi ar veselības aprūpes pieejamību saistītie jautājumi, daļai sabiedrības, pārsvarā tai, kura īsti nezina vārda «simfonisks» nozīmi, var izklausīties ļoti tīkami un vilinoši. Taču atkal – neuzceļot koncertzāli, visas veselības aprūpes problēmas tāpat neizdosies atrisināt, bet neiegūsim kaut vai nodokļu naudu par biļetēm, ienākumus no tūristiem, kas varētu braukt uz Rīgu uz izciliem koncertiem. Pārsvarā šādas viltus izvēles ir pretnostatījums starp Maslova piramīdas zemākajiem un augstākajiem līmeņiem, paziņojot – kamēr nav apmierinātas piramīdas apakšējās jeb pamata vajadzības, par augšējām domāt nav vērts.
Taču valsts tāpēc ir valsts, lai rūpētos par visu Maslova piramīdu. Es varu piekrist, ka ir tikai normāli, ja finansējums piramīdas apakšējam līmenim ir krietni lielāks nekā augšējam, taču nedrīkst arī nocirst galotni, paziņojot, ka tā nav vajadzīga. Valsts uzdevums ir nodrošināt sabalansētu visu nozaru attīstību, tās nepretstatot vienu otrai. Cita lieta ir budžeta prioritāšu noteikšana, kas ir stipri sarežģītāks un lielāku intelektuālo piepūli prasošs pasākums nekā paziņojumi, ka mēs atbalstīsim kaut ko vienu, atņemot citam. Turklāt jāatceras, ka prioritātes ir horizontālas, tas nozīmē, ka tās aptver vairākas nozares. Tādēļ aicinājums būtu iztikt bez viltus izvēlēm, bet domāt par to, kādus mērķus mēs vēlamies sasniegt.
Pērc un lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!
