Šonedēļ turpinās Austrijas valdības koalīcijas formēšanās, kas uzticēta pirms nedēļas notikušo vēlēšanu favorītam – Tautas partijas (ÖVP) līderim un visādā ziņā jaunajam kancleram Sebastianam Kurcam. Eventuāli ticamās koalīcijas ar Brīvības partiju (FPÖ) dēļ Eiropas presē S. Kurca uzvara tiek pasniegta bezmaz vai kā, piedošanu, anšluss. Es, pirmām kārtām, gribu iebilst pret tādu histēriju un, otrām kārtām, arī norādīt uz «radikāļu» lietoto retoriku, kas var būt pārdomu vērta, sevišķi Latvijas nacionāļiem, ieejot priekšvēlēšanu gadā.
Savā 31 gada vecumā S. Kurcs ir de facto kļuvis par pasaulē jaunāko valsts vadītāju, iepriekš kopš 27 gadu vecuma Eiropas līmenī jau pabūdams šai godā kā Austrijas ārlietu ministrs. Bet jaunība nav netikums. Tāpat kā ne piederība ÖVP, kas ir ES līmenī valdošās Eiropas Tautas partijas (ETP) sabiedrotā. Tiesa, ETP pieder arī Ungārijas Fidesz, kuras valdība tiek kritizēta par demokrātiska varas dalījuma un tiesiskuma nīdēšanu valstī, un ÖVP ir paudusi simpātijas gan pret Fidesz, gan Višegradas grupu vispār. Bet ko nu – vai pārmetīsim Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera vadītajai ETP visēdājas neizvēlīgumu?
Višegradas grupā arī nacionālistu vadītā Polija pēdējā laikā ir izpelnījusies Briseles bardzību. Tāpat Andreja Babiša viegli eiroskeptiskās partijas ANO 2011 uzvara svētdien parlamenta vēlēšanās Čehijā neatvieglos ES valdošās elites dzīvi. Bet kurš gan ir solījis, ka varas nasta būs viegla? Pašā Austrijā visticamākā koalīcijas partnere FPÖ jau vairāk nekā desmitgadi kratās vaļā no neonacistiskas pagātnes grēkiem kādreizējā līdera Jorga Haidera laikā. Tās vadītājs kopš 2005. gada Haincs Kristians Štrāhe 12 gadus ir mērķtiecīgi un uzsvērti kultivējis labas attiecības ar Izraēlu. Lai gan tas līdz ar «Višegradas noslieci» ir vaimanāšanas iemesls par topošo koalīciju, vērā tomēr ir jāņem arī ÖVP pirmsvēlēšanu retorika, izslēdzot gan no eventuālās koalīcijas, gan sabiedriskās dzīves jebkādu antisemītismu kā Austrijas vērtībām neatbilstību parādību.
Šo es arī gribēju minēt par paraugu labējo un nacionālo politiķu priekšvēlēšanu retorikai. Nevar noliegt, ka ÖVP ir veiksmīgi spēlējusi uz elektorāta skepsi par ES imigrācijas politiku un caurajām robežām, tomēr svarīgi ir ‒ kā spēlējusi. S. Kurcs savā kampaņā ir uzsvēris tieši ideju konfliktu, kas līdz ar nekontrolētu imigrāciju no zemēm ar tradicionālu politisko antisemītismu apdraud Austrijas vērtības, ieskaitot etnisko toleranci.
Tajā nebija runas «par deguniem» jeb ka svešie tagad nāks un paņems «mūsu sievietes», vai ka pabalsti migrantiem ir nesamērīgi attiecībā pret pašmāju pensionāriem – tai vulgārajā līmenī, kāds diemžēl ir redzams Latvijā. Runa bija par idejām – ka briest konflikts esošajā sabiedriskajā līgumā par to, kas Austrijas politiskajām vērtībām ir svešs, tāpēc ÖVP grasās spēlēt stingrāku lomu ES līmenī un uzstāt uz reālām, aizsargātām robežām. Kopā ar izteikti liberālo ekonomisko politiku, kāda ir abām paredzamajām koalīcijas partnerēm, es teiktu, ka Austrijas dēļ panikai nav iemesla ne Eiropas institūcijās, ne sinagogās, ne mošejās. Leģitīms politiskais process – ne vairāk.
