Priekšvēlēšanu aģitācijas periods kārtējām Eiropas Parlamenta vēlēšanām sākās 26. janvārī, taču šoreiz pa Rīgas ielām neredz braukājam autobusus ar kandidātu sejām uz sāniem. Šoreiz autobusi pat bez īpaša marķējuma ir kā baļķis acī, kurš novērš uzmanību no Eiroparlamenta vēlēšanām.
Gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas notikumi kopš gada sākuma ir bijuši skaļāki par Eiroparlamenta kandidātu uzrunām. Jau priekšvēlēšanu aģitācijas perioda sākums bija gandrīz vienlaicīgs ar ilgi gaidītās valdības apstiprināšanu. 23. janvārī Saeima apstiprināja Kariņa valdību, un zem sabiedrības lupas nomāca jaunie ministri, nevis ziņas par partiju sarakstiem, kuri mērķē uz Eiroparlamentu.
Savukārt ārpolitikā visa Eiropa sekoja un joprojām seko līdzi Brexit attīstībai, un tā atlikšana iedzīvotāju noskaņojumu doties uz vēlēšanām, iespējams, ietekmē pozitīvi. Proti, Brexit nenotikšana rada iespaidu, ka joprojām esam liela ģimene, nevis šķirta. Kopumā šogad var apgalvot tieši to pašu ko 2014. gadā – vēl nekad EP vēlēšanas nav notikušas uz šāda krīzes, pesimisma un eiroskepticisma fona.
Lai kāds būtu sabiedrības noskaņojums, Eiroparlamenta vēlēšanas notiks jau pēc četras nedēļām, un no Latvijas Eiroparlaments gaida astoņus deputātus. Dalību vēlēšanās ir pieteikušas 16 partijas no Latvijas, savos sarakstos iekļaujot 246 deputātu kandidātus.
Paredzu, ka vēlētāju aktivitāte šogad būs vēl zemāka nekā 2014. gadā, kad tikai 30,24 % Latvijas iedzīvotāju piedalījās vēlēšanās. Līdz tik zemai vēlētāju aktivitātei kā Slovākijā 2014. gadā (13,5%), visticamāk, nenolaidīsimies, taču turpināsim kopā ar pārējiem eiropiešiem slīdēt eiroskepticismā – šāds secinājums rodas, pētot kopējo vēlētāju aktivitāti no 1979. līdz 2014. gadam. Statistika rāda, ka 1979. gadā uz vēlēšanām devās 61,99 % eiropiešu, bet 2014. gadā – 42,61 %.
Ar katru gadu pieaug iedzīvotāju skaits, kuri ignorē EP vēlēšanas, tomēr partiju skaits, kuras iesniedz kandidātu sarakstus, nemazinās. Gluži pretēji, šoreiz Latvijā kandidē par 2 sarakstiem vairāk. Kāpēc partijām ir svarīgi nonākt Eiroparlamentā? Bez vēlmes īstenot savu partiju mērķus ir kāds ļoti racionāls ieguvums. Līdz ar deputātu krēsliem tiek saņemts finansējums turpmākajiem pieciem gadiem. Par šiem līdzekļiem eiroparlamentārietim ir iespēja īstenot partijas aktivitātes, un tas noteikti atvieglo partijas finansējuma meklēšanu. No vēlētāju puses var teikt, ka katrs, kurš nepiedalās vēlēšanās, atdod finansējumu partijai, kas uzvar.
Bet, runājot par augstākiem mērķiem, tie ir iedibināti, jau veidojot ES, un tiem ir gan ekonomisks, gan sabiedrisks raksturs. Miers, pārvietošanās brīvība, vienota Eiropas ekonomika – šie ir mērķi, kuri iekšpolitisko skandālu gaisotnē aizmirstas daudziem eiropiešiem, taču tās ir svarīgas vērtības.
