Tautiešu aicināšana atgriezties Latvijā varētu beigties ar totālu fiasko, ja aicinājumam atsauktos kaut puse no aizbraukušajiem. Tas gan ir maz ticams, jo šobrīd uzņēmumi ziņo par dažu speciālistu uzrunāšanu un darba piedāvāšanu Latvijā.
Vasaras sākumā Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē Ekonomikas ministrija ziņoja, ka pēdējos deviņos gados Latviju ik gadus pametuši vairāk nekā 20 000 cilvēku. Kopumā pēdējos desmit gados no Latvijas prom devušies aptuveni 200 000 tūkstoši darbspējīgo iedzīvotāju.
Mans novērojums, ka šajās diskusijās latvietis, kurš ikdienā gānās par valdību, kļūst dusmīgs, ja to pašu sāk darīt aizbraucējs.
Patriotiskā patosā tiek runāts par emigrējušajiem kā potenciālu darbaspēku, taču par riskiem vai problēmzonām, kas varētu rasties, ja liels skaits tautiešu atgrieztos, netiek diskutēts. Par lielajām atšķirībām starp mums un viņiem tiek noklusēts, iespējams, tādēļ, lai neradītu plaisu un šķelšanos. Taču tāda ir, un tās pamats ir atšķirība domāšanā, kas pielīp visiem, kuri ilgāku laiku padzīvo komfortabli Rietumeiropā un Skandināvijā. Atšķirīgo domāšanu ļoti labi var novērot, kad vasarās daudzi aizbraukušie ieradušies apciemot Latviju un notiek kādas svinības, tad sākas diskusijas, kuras mēdz novest līdz strīdiem. Mans novērojums, ka šajās diskusijās latvietis, kurš ikdienā gānās par valdību, kļūst dusmīgs, ja to pašu sāk darīt aizbraucējs. Ja ciemiņš nāk klajā ar atziņu, ka Latvijā viss notiek ačgārni, bet ārzemēs ir labākas sociālās programmas un atliek tikai strādāt, lai būtu laimīgs, tad asāka vārdu pārmaiņa garantēta. Te nāk prātā aforisms, ka nekas nav kaitinošāks par labu piemēru. Šo aforismu reemigrācijas tēmas sakarā gribu papildināt šādi – nekas nav kaitinošāks par labu paraugu, kas tiek nosaukts par vienīgo pareizo. Mazs sadzīvisks piemērs, kas sakņojas kultūras atšķirībās, un tādas atšķirības varētu atrast vēl un vēl. Ja vienlaikus atgrieztos liels emigrējušo skaits, tad šos strīdus nevarētu pabeigt ar humoru, piekāpjoties ciemiņam, jo reemigrējušais vairs nebūtu viesis, kurš jāciena draudzības dēļ. Tad aizbraukušais var kļūt par nevēlamu konkurentu, pret kuru valsts izturas labvēlīgāk nekā pret pamatiedzīvotāju, kas būtībā ir sociāla netaisnība.
Aizbraucēji ir izdarījuši izvēli, viņi ir aizbraukuši. No cilvēciskā viedokļa jāsecina, ka tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir, ar to ir jārēķinās. Raugoties uz situāciju no valsts puses, jāsecina, ka reemigrācijas patosam pretī ir praktiskas lietas, kas emigrējušajam liks septiņreiz nomērīt, pirms atgriezties. Viens no iemesliem ir veselības jomas sakārtošana un pilna veselības aprūpes pakalpojumu groza nesniegšana personām, kuras ne santīma nemaksā nodokļos, un tādi ir gandrīz visi aizbraukušie.
Kopumā jāsaprot, ka svarīgāka par emigrējušo aicināšanu atpakaļ uz Latviju ir emigrācijas apturēšana darbspējīgo iedzīvotāju vidū.
?http://www.db.lv/diskusija/cik-liela-alga-uz-rokas-jasanem-latvija-lai-labi-dzivotu
