Slavenais Stenfordas cietuma eksperiments tālajos septiņdesmitajos parādīja - pietiek šķietami normāliem cilvēkiem iedot drusku varas un attaisnojuma, lai viņi sāktu rīkoties pilnīgi nenormāli. Pieklājīgi, gudri jaunieši dažu dienu laikā degradējās līdz tādām lietām, ko viņi agrāk pat iedomājušies nebija. Vajadzēja tikai viņiem uzvilkt formastērpus un iztēloties, ka atrodas cietumā - viss pārējais notika pats no sevis. Tāda nu reiz ir cilvēka daba.
Mūsu politiķi, gods kam gods, izturēja stipri ilgāk - daži mēnešus, citi pat vairākus gadus. Toties visu vērtību degradācija šobrīd vērotājam no malas izliktos ne mazāk šokējoša kā toreiz Stenfordas psihologiem. Lai nu paliek vēstures miskastei eks-rīkotājs Nr.2, kas nacionālo sēru laikā izklaidējās modes šovā, un pēc tam pat nesaprata, kas tur vispār nepareizs. Stipri interesantāks ir tieslietu ministrs Bordāns, kurš atšķirībā no bēdīgi slavenā Zatlera, līdz šim bija pratis atstāt cilvēcisku un inteliģentu iespaidu. Viņa pārdomas par to, ka visādi likumi var mierīgi tikt anulēti, ja tikai pašam liekas, ka tie nav taisnīgi, noteikti gūs atsaucību daudzās sirdīs. Runājot godīgi, kurš no mums tad negribētu atcelt kādu pārīti likumu normu, kas faktiski tikai maitā dzīvi? Ja tikai mēs varētu - kurš tā nedarītu?
Demisionējušais premejers Dombrovskis, atšķirībā no vairuma, to reāli var. Vajag Strīķi noturēt, lai izvilktu vismaz līdz vēlēšanām - tad noturēs, un viss pārējais var droši iet ieskrieties. Piemēram, apstāklis, ka viņš tomēr it kā demisionēja - īstajā dzīvē to saprastu kā aiziešanu no amata. Labi, vēl to laiciņu līdz pēcnācēja atnākšanai klusām pildīt tīri tehniskos pienākumus, bet citādi - demisionēji, tad uzvedies piezemēti. Tā tomēr nav nekāda Dalailamas līmeņa morālā virtuozitāte - tikai pats mazumiņš. Nebrauc uz lētiem izklaides šoviem, kad valstī ir sēras. Neplāties, ka likumu var mierīgi ignorēt, ja esi tieslietu ministrs. Negriez lentes svinīgos pasākumos un brutāli neizmanto savu varu, lai pēdējās dienās vēl paspētu sakārtot lietas, ja reiz esi demisionējis.
Tomēr jāņem vērā, ka Dombrovskis ar visu savu komandu nedzīvo īstos apstākļos - gluži kā Stenfordas jaunieši nokļuva iedomātā cietumā, tā pašreizējā varas mašinērija uzturas iedomātā Veiksmes stāstā. Protams, realitātē jau nav Latvijai ne veiksmes, ne arī stāsta - ja neskaita tos desmitus tūkstošu, kas pēc pēdējiem aprēķiniem aizbrauks no šejienes tuvākajā laikā, kopā ar privātajām ārstu praksēm, mazo biznesu un pulciņiem jauno latviešu uzreiz pēc vidusskolas. Bet realitāte, kā pierāda minētais eksperiments, nav svarīga. Galvenais ir ticība un sajūta. Ja tos vēl stiprina labi iedresētu paldies teicēju pūlītis un daži publiskie kanāli, tad kādēļ nē? Kāpēc justies nedaudz vainīgam vai nedod Dievs - atbildīgam, ja var dzīvot kā veiksmīgam cilvēkam pienākas. Kurš no mums gan rīkotos citādāk?
Vai, piemēram, kurš no mums nestātos partijā, ja tas būtu vajadzīgs karjerai? Labi, ir dzirdēti daži tādi gadījumi, bet tie jau vairāk ekstrēmisti - dažādi disidenti no sen aizgājušiem laikiem. Straujumas kundze nav ekstrēmiste - viņa iestājās partijā. Sestdien sāka izskatīties, ka vajadzēs stāties, un svētdien iestājās. Skaidrs, arī visa partiju sistēma šobrīd ir tīri virtuāla un iztēlota, kā topošās premjeres piemērs to labi parāda. Pat smieklīgi liktos runāt, ka partijām ir jābūt kustībām, kas vieno ideoloģiski līdzīgos un morāli vienā līmenī stāvošos. Varbūt kādā citā realitātē, bet noteikti ne mūsējā. Šeit partija ir partija - un nekāda tur filozofija. Nevienu taču neuztrauc, ka runājot par jaunās valdības veidošanu nekādi idejiski apsvērumi pat pieminēti netiek. Viss notiek matemātiski. Vienu šitiem, divus tiem, bet trešajiem iešķiebs medicīnu - lai vispār aizrijās.
Un kāda gan partiju sistēma, ja varu organizē pretēji jebkādam demokrātijas saprātam? Kas tie par olšteiniešiem, kam pienākas ministru portfeļi? Neviens, pilnīgi neviens šīs valsts pilsonis par tādu kustību nekad mūžā nav balsojis, un labi ja vispār kādu no viņiem vārdā māk nosaukt. Viņu demokrātiskais sniegums bija ieķerties Zatleram kuprī, kad tas atskrējās pēdējās vēlēšanās, un uzreiz pēc tam fiksi atkratīties. Drusku vairāk leģitīmi, bet tikpat demokrātijas idejai pretēji, ir izdalīt ministrus partijai, kuras reitings jau sen turas kaut kur aiz komata. Vienīgais, ko vismaz attāli varētu noturēt par kādu domu vai idejas atblāzmu, nākamajai valdībai ir uzstādījums, lai tajā nebūtu krievu. Tiešām vērienīgi.
Varbūt tomēr ir brīdis visā šajā iztēlotajā eksperimentā atnākt profesoram un ieslēgt gaismu. Kādam ir jāpasaka: Kungi, nekas no tā, ko jūs darāt, nav gluži pa īstam - beigsim šīs ākstības. Prezidents Bērziņš ko līdzīgu šai lomai uz brīdi bija uzņēmies. Varbūt viņam ir jāiet līdz galam.
Citādi, ja kabatā ir Eiro un arī apkures rēķini pārāk nenospiež, bezmaz vai sāk likties - dzīvojam kā īstā Eiropā, varbūt tā arī visam ir jābūt. Bet šāda sajūta, kā rāda psihologu eksperimentu un pašmāju pieredze, ir īsākais ceļš uz degradāciju.