Ar Zinātņu akadēmijas prezidentu Ojāru Spārīti var runāt ne tikai par zinātni, inovācijām, viedās specializācijas stratēģiju, bet arī par vasaras saulgriežu fenomenu
Godīgs, atklāts un tiešs, pirmsjāņu gaisotnē nedaudz apreibis no gaidāmajiem papardes zieda meklējumiem, – tāds sarunu biedrs ir mākslas zinātnieks un bijušais kultūras ministrs, kurš jau trešo gadu tur roku uz Latvijas zinātnes pulsa.
Kas jādara, lai Latvijas sniegums starptautiskajā arēnā inovāciju ziņā uzlabotos?
Ir jāattīsta ražošana. Tās bremzēšana ar nodokļu slogu, neļaujot jaunajiem uzņēmumiem, kuriem nepieciešams starta laukums un ieskrējiens, neizbēgami noved pie situācijas, ka lielie uzņēmumi Latviju pamet, bet mazie diemžēl nekad nekļūst lieli. Mēs ar savu sadrumstaloto ražošanu kļūstam par tādu sīkbodnieku zemi. Uzskatu, ka ir nepieciešama sadarbība Baltijas mērogā, bet tās pietrūkst gan politikā, gan ekonomikā. Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa pārmetumi par to, ka Igaunijas un Latvijas starpā nav reālas kooperācijas, ir pamatoti, jo, kamēr sarunāsimies tikai par Dziesmusvētkiem, kamēr mums nebūs integrētas sadarbības aizsardzības jomā vai ekonomikā, nevarēsim runāt par reāliem panākumiem. Tāpēc jāatzīst, ka Latvijas atrašanās trešajā vietā no beigām Eiropas valstu vidū inovāciju ziņā ir objektīva. Ja atceramies Austrumeiropas bloka laikus, Latvijas zinātne, tehnoloģijas, zinātniskā infrastruktūra 1990.–1991. gadā bija Eiropas līmenī. Tas bija gan eksperimentālo instrumentu un tehnoloģiju rūpnīcas laiks, kas Zasulaukā ražoja inovatīvus darba galdus un instrumentus PSRS industrijai un kas visi tika ieviesti, gan tāds uzņēmums kā Alfa, kas ražoja militārajai tehnikai mikroshēmas. Šobrīd Latvijā nekā līdzīga nav. Iespējams, tas nozīmē, ka neesam uzticami partneri NATO lielajām industrijas zemēm, lai tās izvietotu savas ražotnes šeit. Jautājums, protams, ir saistāms arī ar Latvijas depopulāciju, kuru Latvijas politika šajos 25 gados ir sekmīgi panākusi. Esot Amerikā, man viens trimdas latviešu uzņēmējs teica, ka viņš vēlētos Latvijā izveidot lielu datoru un IT tehnoloģiju ražošanas uzņēmumu, bet lai tā būtu izdevīga, viņam bija nepieciešami vismaz pieci tūkstoši strādnieku. Latvijā šobrīd ir grūtības atvērt uzņēmumu pat ar simts strādniekiem. Tas ir ne tikai mans, bet arī daudzu uzņēmēju viedoklis, ka Latvijas valsti vajag restartēt. Es brīnos, kāpēc Latvija negāja, piemēram, Ungārijas ceļu, proti, tādiem zinātniskajiem institūtiem, kas ir spējīgi piesaistīt ārējo finansējumu un spējīgi izpildīt uzņēmēju pasūtījumus, kāpēc tiem nedot brīvību? Ungārija pirms vairākiem gadiem veica šo soli un daudziem zinātniskajiem institūtiem deva putna brīvību. Šie institūti sekmīgi pastāv, un, kāpinot apgrozījumu, gūst peļņu.