Visās darba telpās jābūt tīram, svaigam gaisam, bet tur, kur ir vidēji vai augsti inficēšanās riski, ieteicams palielināt gaisa apmaiņas (ventilācijas) ātrumu (dabisku vai mākslīgu), vēlams bez gaisa atkārtotas cirkulācijas.
Šāds ir Pasaules Veselības organizācijas ieteikums cīņai ar visu pasauli nomocījušo SARS-CoV-2 vīrusu. Taču Latvijā reti kurā sanitārajā protokolā jūs atradīsiet pieminētu gaisa apmaiņu iekštelpās vai ventilāciju.
Latvijā visas bažas koncentrējas tikai ap pārlieku liela cilvēku skaita pulcēšanos iekštelpās. Var atrast sīkus un smalkus skaidrojumus par cilvēku skaita ierobežojumiem, ir noteiktas prasības par telpu dezinfekciju (kur, starp citu, arī nav nekādu kopējo nosacījumu un normu pēc kā vadīties) taču attiecībā par gaisa kvalitāti publiskās vietās ne tikai nav vadlīniju, bet arī nekādu diskusiju par to. Ja neskaita, protams, vispārīgu ieteikumu izvairīties no slikti vēdinātām, cilvēku pilnām telpām.
Ir aplēsts, ka iekštelpās mēs pavadām aptuveni 90% sava laika, tādēļ gaisa kvalitātei ir ārkārtīgi liela nozīme. Piemēram, cilvēki patlaban uztraucas par saslimšanas riskiem, braucot pārpildītā sabiedriskajā transportā – trolejbusā, autobusā vai vilcienā. Protams, uz krēsliem ir salīmēti glīti krustiņi, ir spēkā arī grūti kontrolējami pasažieru skaita ierobežojumi, taču cik daudz pārvadātāju izmanto mehāniskās ventilācijas / kondicionēšanas ierīces, lai salonā vienmēr būtu svaigs gaiss? Cik daudzi par to vispār ir aizdomājušies? Protams, ja vien transportlīdzekļi ar tādām ir aprīkoti un tās ir izmantojamas atbilstoši kaut kur internetā, starptautisko organizāciju vietnēs atrodamajām vadlīnijām.
Gaisa kvalitātes un ventilācijas ignorēšana, manuprāt, ir liela problēma, kuras atrisināšana, iespējams, ļautu arī mazliet citādi vērtēt publisko telpu apmeklēšanas nosacījumus un ierobežojumus - nosacījums "ziepes – maska – divi metri" pareizi vēdinātās telpās darbojas daudz efektīvāk. Muzeji, izstāžu zāles, sporta klubi, arī veikali un izglītības iestādes – varbūt to darbības intensitāti būtu prātīgi saistīt ar iespēju nodrošināt pienācīgu ventilāciju.
Turklāt labi izstrādātas ventilācijas vadlīnijas noderēs arī tad, kad konkrētais koronavīruss būs savaldīts. Jo ir diezgan viegli iedomāties, ka pēc dažiem gadiem ziemas sezonā varētu atgriezties gripa un saaukstēšanās vīrusi, kas tagad bija teju pazuduši ierobežojumu dēļ.
Lai mazinātu vīrusu izplatību, pirmais un svarīgākais priekšnosacījums ir pietiekama un regulāra āra gaisa pieplūde. Patiesībā tik daudz, cik vien ir iespējams konkrētajās telpās. Gaisa kvalitātei var sekot līdzi, izmantojot CO² līmeņa mērītājus.
Protams, nav noslēpums, ka lielākajā daļā padomju laikā (un arī iepriekš) celto sabiedrisko un dzīvojamo ēku gaisa apriti nodrošina dabiskā ventilācija. Proti, gaisa apmaiņa notiek pa spraugām logos un durvīs. Un šādos gadījumos vienīgais pieejamais risinājums ir regulāra telpu vēdināšana, kaut arī to efektivitātes ziņā ir grūti salīdzināt ar mehānisko ventilāciju.
Taču, kā izrādās, arī mehāniskās ventilācijas izmantošana pati par sevi negarantē lielāku aizsardzību pret vīrusu izplatību. Pat otrādi – neprasmīga tās lietošana var palielināt inficēšanās riskus, īpaši tad, ja gaisa apmaiņas vai kondicionēšanas sistēmu darbina recirkulācijas režīmā. Izmantojot recirkulācijas režīmu, sīkie pilieni (aerosoli), kas satur vīrusu un ar gaisa plūsmām var pārvietoties lielos attālumos, paliek sistēmā, nevis tiek izvadīti ārā.
Proti, ventilācijas sistēmai ar recirkulāciju epidēmiju un pandēmiju laikā ir jādarbojas āra gaisa režīmā. Turklāt mehāniskai ventilācijai jaudīgākā vai mazāk jaudīgā režīmā ir jādarbojas nepārtraukti, to nav vēlams pārtraukt arī gadījumos, ja ēka stāv tukša. Telpas ir regulāri jāvēdina arī tad, ja ēkā darbojas mehāniskā ventilācija.
Augstāk minētais ir daļa no Eiropas Slimību kontroles un kontroles centra un Eiropas Apkures, ventilācijas, gaisa kondicionēšanas inženieru savienību federācijas (REHVA) rekomendācijām epidēmiju periodiem, kas ir aktualizētas Covid-19 pandēmijas laikam. Jūs par tām zinājāt vai vismaz nojautāt? Visticamāk, nē. Tieši tāpat kā ļoti daudzi ēku apsaimniekotāji un pārvaldnieki, kuri izmisīgi cenšas saprast, kā būtu pareizi rūpēties par mehāniskās ventilācijas sistēmām. Cik bieži jāveic gaisvadu tīrīšana un filtru nomaiņa? Izrādās, to var darīt pēc ierastā grafika, atbilstoši ražotāju rekomendācijām.
Šādu vien profesionāļiem zināmu nianšu ir visai daudz, tādēļ, manuprāt, būtu ļoti lietderīgi izveidot vienotas vadlīnijas vai vismaz ieteikumus pareizai mehāniskās ventilācijas lietošanai publiskās telpās epidēmiju laikā.
