«Tā pamatā ir diplomātija, par to daudz aprakstīts,» tā uz laikraksta Diena jautājumu, kāpēc tik labi padevusies personisko kontaktu veidošana ar citu valstu vadītājiem, atbildējusi bijusi Valsts prezidente Vaira Vīķe - Freiberga.
«Es varētu piemest pāris elementu kā psiholoģe. Ir jāmāk prezentēt savu viedokli veikli, fleksiblā veidā. Ja jūs nosēžaties ar savu pozīciju un vienkārši nolasāt to savam sarunu partnerim priekšā, viņš sāks žāvāties, varbūt vispār neklausīsies. Kas jādara - jāuzmodina laba griba pret sevi, pirms vispār savas vēlmes var prezentēt. Viens veids, kā to panākt, ir izrādīt interesi par savu sarunu partneri. Kas ļoti daudziem ierēdņiem un arī diplomātiem nav ienācis prātā - ka vispirms jādabū kontakts, jāuzmodina sarunu partnera labvēlība,» skaidrojusi eksprezidente.
«Es atceros konkrētu gadījumu. Es gāju pie kāda amerikāņu kongresmeņa no Nevadas, tas bija vienā no mūsu pirmajiem lobēšanas uzlidojumiem Kapitolija kalnā. Es eju uz viņa biroju, un viņš nāk man pretī tādos zābakos, debeszilos zābakos, un saka man - es esmu ļoti nevaļīgs, ko jums no manis vajag? Es saku - jūs varētu balsot par Latvijas uzņemšanu NATO. Viņš it kā ātri piekrīt, bet es jūtu - kaut kas nav labi, nav pārliecinoši. Es tā paskatos un saku - man patīk jūsu zābaki. Jā, viņš uzreiz reaģē - tie ir varenākie zābaki, kādi pasaulē izgudroti. Es arī saku, ka pie sienas fotogrāfijā atpazīstu tādas un tādas cilts indiāņus, jo biju par to interesējusies.
Tad arī mums sanāca nopietna saruna par mūsu skatījumu uz līdzdalību NATO,» stāstījusi Vīķe - Freiberga.
Vaicāta par prezidentūras periodu - kas izdevies un ko būtu darījusi citādi, viņa atbildējusi: «Es neko nebūtu darījusi citādi. Katrs vēstures periods diktē savas prioritātes, nosaka apstākļu spiedienu. Ja man tie apstākļi būtu citādi, es būtu varbūt vairāk uzmanības pievērsusi kultūrai un izglītībai, arī medicīnai. Bet tajā brīdī Latvijai bija citi spiedīgi pienākumi un uzdevumi.»