Lai gan aizvadītā gada izskaņā pēc publiskajā telpā izskanējušās kritikas politiķi solīja privātskolām skolēnu minimālā skaita kritērijus nepiemērot, pagājušajā nedēļā, tiekoties ar privātskolu direktoriem, ministrijas vadība šādu solījumu vairs nepieminēja.
Tikpat neskaidrs palika arī jautājums, vai skolas tiks mērītas pēc kvantitatīvajiem vai kvalitatīvajiem rādītājiem, un kādi būs kritēriji. Tā kā Izglītības un zinātnes ministrija beidzot aicinājusi uz sarunu arī "privātos" un cerams, ka viss vēl nav izlemts un dialogs ir iespējams.
Noteikto slieksni pārsniedz tikai daži
Jautājums par līdzfinansējuma piešķiršanu privātskolām, kā slieksni nosakot konkrētu skolēnu skaitu, ticis apspriests jau vairākus mēnešus. Ja sākotnēji tika runāts tikai par vidusskolu līmeni, tad šobrīd rodas sajūta, ka finansējums tiks pārtraukts visā posmā no 1. līdz 12. klasei, ja skolā nebūs vismaz 350 skolēnu.
Tā kā privātās izglītības iestādes tiek dibinātas ar mērķi nodrošināt personisku pieeju katram skolēnam, īstenojot arī iekļaujošu izglītību, šāds skolēnu skaits nav gandrīz nevienai privātskolai, izņemot izglītības iestādes, kas īsteno tālmācību.
Taisnīgāk ir skatīt vērtējumu dinamiku
Lemjot par līdzfinansējumu ikvienai skolai, neatkarīgi no tā, vai skola ir pašvaldības vai privātā izglītības iestāde, jāatceras, ka ir divu veidu kritēriji – kvantitatīvie un kvalitatīvie. Un, arī izmantojot kvalitatīvos kritējus, jāņem vērā vairāki aspekti.
Šobrīd Izglītības kvalitātes valsts dienests kā vienu no kritērijiem ir noteicis vidējos vērtējumus valsts pārvaldes darbos. Lai gan pašvaldību skolās arī mācās dažādi bērni, nav noslēpums, ka ceļu uz privātu skolu atrod vecāki, kuru bērniem nepieciešama personiskāka pieeja.
Privātajās izglītības iestādēs mācās salīdzinoši liels skaits bērnu, kuriem ir nepieciešama šaurāka vide un individuālāka pieeja, kā arī reemigrantu un cittautiešu bērni. Liela daļa no viņiem latviešu valodu tikai apgūst vai ir aizmirsuši, vēl daļa – pieraduši pie citas izglītības sistēmas un metodēm, tāpēc nespēj izpildīt sistēmas noteiktus kritērijus. Tā vietā, lai pilnīgi visus mērītu pēc vienas mērauklas, daudz taisnīgāk būtu skatīt vērtējumu dinamiku.
Ja bērns uzsāk mācības ar 0 latviešu valodā, bet pēc laika sasniedz 1,7 – tā ir izaugsme. Kāpēc tas netiek ņemts vērā? Lielākā daļa privātskolu īsteno iekļaujošo izglītību, palīdz vieglāk un ātrāk integrēties sabiedrībā reemigrantu un cittautiešu bērniem un vienlaikus saņem kritiku par zemajiem rādītājiem valsts pārbaudes darbos.
Vienlīdzīgas iespējas visiem bērniem un vecākiem
Vienlīdzība kā viena no cilvēka pamattiesībām minēta Satversmē, arī tās preambulā noteikts, ka saliedētas sabiedrības pamats ir vienlīdzība, tad kāpēc tas netiek attiecināts uz visiem bērniem? Par vienlīdzību tiesībās izvēlēties runā virkne likumu un normu, tostarp ANO Konvencija, Eiropas Cilvēktiesību Konvencija, arī Izglītības likuma 57. pants. Kāpēc izglītības politikas veidotāji nāk klajā ar idejām, kas ir pretrunā Satversmei?
Visiem bērniem un visiem vecākiem jābūt vienādām izvēles iespējām. Arī finansējumam, kas nāk no valsts un seko bērnam, ir jābūt vienādam. Nevajag uzskatīt, ka visa demokrātija ir apdraudēta, jo zem saukļa "nauda seko skolēnam" ir slikta ideja. Patiesība slēpjas vēlmē nedot naudu visiem vienlīdzīgi, bet tikai vienlīdzīgākajiem - tiem, kuri mācās lielās masu sistēmās.
Privātie ārpus spēles laukuma
Izglītības telpā privātskolas vienmēr ir jutušās kā spēlētājs, kurš ir ārpus laukuma. Diskriminācijas iezīmes manāmas arī citos aspektos, piemēram, privātie nevarēja būt starp Skola2030 pilotskolām, arī dalībai Eiropas projektos priekšroka tiek dota valsts skolām, atšķiras arī atbalsts pedagogu profesionālajai pilnveidei, maksa sabiedriskajā transportā u.tml. Ar ko tad privātskolas pedagogs ir sliktāks? Privātais sektors ir sevi pierādījis – 8000 bērni iet bērnudārzos, jo "nauda seko skolēnam" pilda savu funkciju. Ja adekvāts finansējums būtu arī skolās, privāto izglītības iestāžu īpatsvars tikai pieaugtu.
Apdraudēta pastāvēšana
Manuprāt, pateikt, lai par privātajām skolām rūpējas to dibinātāji, ir pārāk vienkāršota attieksme. Uz jautājumu, kas tik būtiski skar bērnus, nevar skatīties tik primitīvi. Lai pilnvērtīgāk izprastu situāciju, būtu nepieciešama diskusija par to, ko bērns iegūst lielā vai mazā skolā, tāpat kā dialogam par izglītības filozofiju kopumā, jo šobrīd nav skaidrības – kādā virzienā mēs ejam? Neticu, ka visi gribēs mācīties masu skolās. Turklāt, tad rodas jautājums – kad IZM noteiks maksimālo bērnu skaitu klasē?
Baidos, ka, pieņemot lēmumu par skolēnu skaitu kā kritēriju un nosakot slieksni 350 skolēni, daudzas privātskolas beigtu pastāvēt. Tas, savukārt, ļoti ietekmētu neskaitāmu bērnu izaugsmes un attīstības iespējas. Arī privātskolu absolventu pulkā regulāri ir bērni, kuri saņem Ministru kabineta diplomus un stipendijas par augstiem mācību sasniegumiem. Tas skaidri parāda, ka līdzās mācās spoži bērni un tie, kuri var būt spoži tikai tad, ja viņiem ir atbalsts.
