Zviedrijas valdība ceturtdien paziņoja, ka līdz 350 000 Zviedrijas kronu (30 690 eiro) palielinās maksājumus imigrantiem, kuri izvēlas pamest valsti un atgriezties mājās, lai mudinātu vairāk migrantu to darīt.

Pašlaik imigranti var saņemt līdz 10 000 kronu (880 eiro) par pieaugušo un 5000 kronu (438 eiro) par bērnu, bet maksimālais apjoms vienai ģimenei ir 40 000 kronu (3500 eiro). No 2026.gada imigranti, kas brīvprātīgi atgriezīsies savā dzimtenē, varēs saņemt līdz 350 000 Zviedrijas kronu (30 690 eiro), preses konferencē paziņoja labējā valdība.

"Mēs esam pašā migrācijas politikas paradigmas maiņas procesā," žurnālistiem sacīja migrācijas ministrs Juhans Forsels.

"Šie maksājumi pastāv kopš 1984.gada, bet tas ir salīdzinoši maz zināms, tie ir nelieli, un tos izmanto salīdzinoši maz cilvēku," žurnālistiem sacīja Ludvigs Asplings no galēji labējās Zviedrijas Demokrātu partijas.

Laikraksts Diena rakstu sērijā turpina pētīt mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā notiekošos procesus. Pret Baltkrieviju vērsto ierobežojumu efektivitāte ir apšaubāma, kas raisa jautājumu, cik ļoti civilizētajai pasaulei rūp zeme, kuras priekšgalā atrodas pēdējais Eiropas diktators un kurā vērojamas masveidīgākās represijas Eiropā pēdējo 50 gadu laikā.

Daudz šķēpu lauzts ap civilizētās pasaules sankcijām pret Baltkrieviju. No vienas puses, kopš 2006. gada Rietumi ievieš virkni ierobežojumu par cilvēktiesību pārkāpumiem, represijām, vēlēšanu rezultātu viltošanu. No otras puses, eksistē izteikta pretdarbība, kā rezultātā virkne Baltkrievijas individuālu personu, organizāciju un kompāniju neiekļūst melnajos sarakstos, ko lielā mērā var uzskatīt par valsts vadītāja Aleksandru Lukašenko atbalstošo spēku un lobistu panākumu.

Sankcijas ir viens no būtiskākajiem instrumentiem, ar kā palīdzību ES, ASV, Lielbritānija, Kanāda un citas valstis var ietekmēt demokrātiskos procesus noteiktā valstī. Tomēr vēl līdz šim pret Baltkrieviju vērsto ierobežojumu efektivitāte ir apšaubāma, kas raisa jautājumu, cik ļoti civilizētajai pasaulei rūp zeme, kuras priekšgalā atrodas pēdējais Eiropas diktators un kurā vērojamas masveidīgākās represijas Eiropā pēdējo 50 gadu laikā.

Demogrāfisko procesu dēļ nākotnē var rasties draudi pirmā pensiju līmeņa sistēmas pastāvēšanai.

Šādu viedokli pirmdien Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) rīkotajā sanāksmē par pensiju sistēmas aktualitātēm pauda "KPMG Baltics" darbinieks, ekonomikas doktors un eksperts pensiju jautājumos Edgars Voļskis.

Voļskis skaidroja, ka pēdējo divu desmitgažu laikā ir kritusies dzimstība, kas ved pie tā, ka trūkst nodarbināto, kuri veic iemaksas pirmajā pensiju līmenī. Pēc eksperta aplēsēm, tālākai pirmā pensiju līmeņa sistēmas funkcionēšanai līdz 2023.gadam vajadzēs papildus 100 000 darbinieku, un ļoti ticams, ka šī problēma būs "risināma tikai ar imigrāciju".

Pēc Voļska paustā, pašreizējā demogrāfiskā situācija ved pie tā, ka pašreizējais strādājošo skaits pret pensionāru skaitu radīs līdzekļu nepietiekamību pirmā pensiju līmeņa sistēmas uzturēšanā. Eksperts skaidroja, ka pirmais pensiju līmenis nevarētu pastāvēt, ja iepriekš deviņdesmitajos gados nebūtu izveidots uzkrājums sociālajā budžetā. Viņaprāt, bez pēdējo desmitgažu laikā pieņemtajiem lēmumiem pensiju pirmā līmeņa uzkrājumu veicināšanai Latvija patlaban atrastos līdzīgā situācijā kā Francija, proti, valstij būtu problemātiski izmaksāt pirmā līmeņa pensiju uzkrājumus saviem iedzīvotājiem.

Polija tērēs aptuveni 350 miljoniem eiro līdzvērtīgu summu, lai barjeru uz robežas ar Baltkrieviju padarītu nepārvaramu, apliecināja Polijas aizsardzības ministra vietnieks Cezarijs Tomčiks.

"Visā barjeras garumā tiks īstenota nostiprināšana, pie kā strādā Silēzijas Tehnoloģiskais institūts un mūsu inženieri, lai barjeru padarītu nepārvaramu," svētdienas vakarā telekanāla TVN24 ēterā sacīja ministra vietnieks.

Būve, ko uzcēlusi iepriekšējā valdība, "lielā mērā ir pagaidu risinājums", un nelegālie imigranti no Baltkrievijas to var pārvarēt, sacīja Tomčiks.

"Šai barjerai ir jābūt efektīvai, un tas ir tas, ko šodien dara Polijas valdība, un mēs tam piešķirsim lielus līdzekļus," uzsvēra amatpersona.

Modernizācija "izmaksās aptuveni 1,5 miljardus zlotu (350 miljonus eiro), un tieši tik būtu jānovirza, lai šī barjera tiešām strādātu", sacīja Tomčiks.

Ja izsenis Latviju varēja uzskatīt par valsti, kas cieš no darbaspēka emigrācijas, tad pašlaik situācija ir sākusi mainīties. Proti, atbilstoši jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada sākumā pirmo reizi kopš 1990. gada vairāk iedzīvotāju atgriezās nekā aizbrauca, pozitīvo migrācijas starpību veidoja gan reemigranti, gan Ukrainas kara bēgļi.

Latvija sāk kļūt par imigrācijas valsti, tāpēc līdztekus jautājumam, kā mazināt sava cilvēkkapitāla zudumu, ir jārisina arī tas, kāda būs valsts imigrācijas politika. Atkarībā no tās tautsaimniecība var iegūt vai zaudēt.

Emigrācija un tās ietekmes var būt ļoti dažādas. Tā var radīt cilvēkkapitāla zudumu, padziļināt demogrāfiskās problēmas, saasināt sociālās problēmas, piemēram, ja daļa ģimenes dodas strādāt uz ārvalstīm, bet daļa paliek, kā arī inflāciju – ja naudas pieplūdums no emigrējušajiem ir vērienīgs, kā tas ir dažās Vidusāzijas valstīs vai Moldovā.

Tomēr var būt arī scenārijs, kurā emigrācijai ir pozitīva ietekme. Ja darbs ārzemēs ir īslaicīgs, tad cilvēkkapitāls pieaug, jo cilvēki iegūst jaunas zināšanas, pielāgojas jaunai darba kultūrai un apgūst valodas. Studijas ārzemēs un atgriešanās dzimtenē samazina vajadzību apmācīt noteiktus speciālistus iekšzemē. Uz mājām nosūtītā nauda palīdz paaugstināt dzīves līmeni un dažos gadījumos var sniegt nozīmīgu atbalstu vietējai ekonomikai ar investīcijām un papildu patēriņu.

Lai krasi samazinātu nelegālo imigrāciju, Vācijas iekšlietu ministre Nensija Fēzere devusi rīkojumu atjaunot pasu kontroli uz visām valsts sauszemes robežām, pavēstījuši avoti valdībā.

Atjaunotā robežkontrole stāsies spēkā 16.septembrī un sākotnēji turpināsies sešus mēnešus.

Fēzere par to jau attiecīgi informējusi Eiropas Komisiju (EK).

Robežkontrole iecerēta kā instruments nelegālās imigrācijas ierobežošanai, kā arī islāmistu terorisma un pārrobežu noziedzības apkarošanai.

Jau ilgstošās debates par nelegālās imigrācijas apturēšanu saasinājušās pēdējās nedēļās pēc kārtējā islāmista uzbrukuma Zolingenē, kura laikā tika noslepkavoti trīs cilvēki.

Slepkava izrādījās kāds sīrietis, kurš izvairījies no izraidīšanas uz Bulgāriju, kuras robeža bija pirmā, ko viņš šķērsoja, nelegāli ierodoties Eiropas Savienībā (ES).

Visas valstis, ar kurām Vācija robežojas, ir Šengenas brīvās ceļošanas zonā un uz to savstarpējām robežām robežkontrole ir atcelta.

Rakstu sērijas noslēgumā laikraksts Diena pēta, kuri ir ieguvēji un kuri – zaudētāji, Baltkrievijai organizējot nelegālās imigrācijas plūsmu uz kaimiņvalstīm.

Vismaz 5000 nelegālajiem migrantiem 2021. gadā saskaņā ar oficiālajiem datiem tranzītā caur Baltkrieviju izdevies nokļūt Vācijā. Tomēr reālie skaitļi, visticamāk, ir ievērojami lielāki nekā oficiālie un plašsaziņas līdzekļos minētie.

"Turcijas teritorijā ir ļoti daudz sīriešu, kuri uzskata – viņi varētu dzīvot arī labāk, taču nevis Turcijā, bet gan Eiropā," laikrakstam Novaja Gazeta pauž tūrisma firmas darbiniece. "Zinu, ka kopš maija Baltkrievijas konsulāts Ankarā pieņēma no viņiem pa 800 iesniegumiem dienā vīzu saņemšanai. Atteikumu vispār nebija. Un kad saka, ka bēgļu nometnē pie robežas ir divi tūkstoši cilvēku, man smieklīgi to klausīties. Kādi divi tūkstoši?! Ļoti daudz cilvēku līdz šim brīdim dzīvo hoteļos un nogaida. Milzīgs daudzums jau pārgājis robežu bez jebkādiem pavadoņiem, caur purviem. Un cik daudzi palikuši šajos purvos – baidos, ka nekad nesaskaitīsim. Tikai vienam manam partnerim, ar kuru strādāja firma, nomira septiņi cilvēki pēdējos divos mēnešos, neņemot vērā tos, kuri vienkārši vairs neizgāja uz sakariem – vai nu nomira, vai arī tomēr pārgāja robežu. Un kad piezvanīju šim cilvēkam, kurš pie mums sūtīja klientus, un teicu: "Klausieties, varbūt tomēr viņus sūtīt legāli, bet nevis caur purviem – droši vien varianti pastāv?" viņš atbildēja: "Man nospļauties, vai viņi nomirst vai ne, naudu viņi jau samaksājuši."

Krievijas iedzīvotāji no ekonomiskā kraha draudu māktās valsts masveidā emigrē ne tikai uz Turciju un Gruziju, bet arī Vidusāzijas valstīm, kas Ukrainas kara un Rietumu sankciju dēļ pēkšņi kļuvušas par pievilcīgām biznesa iespēju un civilizācijas zemēm, vēsta Krievijas tīmekļa izdevums "Medialeaks".

Daudzi Krievijas iedzīvotāji prezidenta Vladimira Putina pret Ukrainu sāktā kara dēļ, kā arī bažījoties par politiskajām un ekonomiskajām sekām, nolēmuši valsti pamest.

Pirmie emigranti metās uz Turciju un Gruziju, bet drīz vien šie "atkāpšanās ceļi" kļuva mazāk pieejami un pārmērīgi dārgi. Biļete tiešajam reisam uz Turciju var maksāt 200 000 rubļu (orientējoši 1500 eiro).

Turklāt vienā no lielākajām Gruzijas bankām "Bank of Georgia" jaunos Krievijas klientus gaida pārsteigums - viņiem jāparaksta dokuments, ka piekrīt Tbilisi nostājai par Putina karu Ukrainā, pretējā gadījumā kont netiek atvērts.

Pēdējā laikā Gruzijā ieradies pārāk liels Krievijas iedzīvotāju skaits - 25 000, pavēstīja Gruzijas ekonomikas ministrs Levans Davitašvili.

Saistībā ar Covid-19 pandēmiju Latvijā ir izskanējuši apgalvojumi, ka tagad daudzi emigranti atgriežas, lai paglābtos no bīstamā vīrusa uzliesmojuma savā mītnes zemē. Līdzās dzēlīgām piezīmēm, sak, atbraucāt te citus inficēt, šis apgalvojums tiek arī izmantots, lai pierādītu, ka pandēmija veicina Latvijas valstspiederīgo remigrāciju. Taču šādi pieņēmumi drīzāk liecina par vēlmju domāšanu, nevis par būtiskām izmaiņām darbaspēka migrācijā.

Pašlaik publiski pieejamie dati liecina, ka pandēmijas iespaidā kopumā ir atgriezušies 5000 cilvēku. Saskaņā ar Ārlietu ministrijas apkopoto informācija marta beigās esot bijuši vēl apmēram četri tūkstoši Latvijas valstspiederīgo. Taču ne visi, kurus ĀM diezgan brīvi definē kā repatriantus, ir uzskatāmi par tādiem, kas atgriezušies no pastāvīgas dzīves ārvalstīs uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.

Lai gan "repatriācijas dati" neļauj spriest, no kādām valstīm pārsvarā atgriežas un kāda ir atgriešanās motivācija, ir skaidrs, ka šo cilvēku vidū ir gan aizkavējušies tūristi, gan tādi, kas Latvijā plāno pārlaist pandēmiju, bet ne palikt uz pastāvīgu dzīvošanu.

Latvijai ir gandrīz 500 kilometru gara piekrastes josla. Latvijas ekonomiskā zona Baltijas jūrā rūpniecisko zivju ziņā ir viena no bagātākajām, bet Rīgas jūras līcis ir viens no Ziemeļu puslodes ražīgākajiem nozvejas rajoniem.

Mūsu valstij ir senas zivrūpniecības tradīcijas, un Latvijā šobrīd ir vairāk nekā 110 uzņēmumi, kas nodarbojas ar zvejas produktu apstrādi. Savukārt iedzīvotāji pārtikā zivis vidēji patērē vairāk nekā citās Eiropas valstīs – 24,9 kg uz vienu cilvēku. Tomēr, neskatoties uz to, zivsaimniecība Latvijā atrodas ļoti grūtā situācijā – tā piedzīvo vienu krīzi pēc otras, investīcijas ienāk salīdzinoši maz, kā arī gandrīz nav inovāciju un jaunu produktu.

Covid-19 zivrūpniekus skar atšķirīgi

Zivrūpniecības pamatu Latvijā veido divas lielas ražotāju grupas – konservu un citu zivju produktu ražotāji, un katru no šīm grupām Covid-19 ir skāris atšķirīgi. Lielākie svaigo/saldēto zivju pārstrādātāji cieta piegādes ierobežojumu dēļ, kā arī samazinājās pieprasījums pēc zivju pārstrādes produktiem, jo tiem ir īsāki uzglabāšanas termiņi un prece ir salīdzinoši dārga. Savukārt pieprasījums pēc zivju konserviem pieauga, un daudziem pat potenciāli radās iespēja paplašināt ražošanu. Tomēr, ņemot vērā to, ka konservu ražošanā ir liels roku darba īpatsvars, paaugstinājās arī saslimšanas riski darba kolektīvos. Vāja ražošanas procesu automatizācija un liela atkarība no viesstrādniekiem pandēmijas ierobežojumu apstākļos ir liels drauds daudzām ražotnēm.

Tikai pārejot no investīcijām betonā uz ieguldījumiem cilvēkos, Latvija var novērst ekonomisko atpalicību, radīt labi atalgotas un globāli konkurētspējīgas darbavietas, kā arī vairot iedzīvotāju apmierinātību ar savu valsti, uzsvērts Ekonomistu apvienības jaunākajā pētījumā "No betona uz cilvēku? ES fondi, ANM un Latvijas cilvēkkapitāla akumulēšana".

Latvijai nākamajā desmitgadē no Eiropas Savienības būs pieejami neredzēti milzīgi finanšu resursi, kas paredzēti atveseļošanās pasākumiem un tautsaimniecības transformācijai. Iepriekš ES finansējums prioritāri tika novirzīts dažādu infrastruktūras objektu rekonstrukcijai un būvniecībai. Šajā desmitgadē ir nepieciešama kardināla investīciju politikas maiņa - par galveno prioritāti ir jākļūst ieguldījumiem cilvēkkapitālā, transformējot Latviju no lēta darbaspēka ekonomikas par "labo darbavietu" ekonomiku.

Kopumā no Eiropas Savienības 2021. - 2027. daudzgadu budžeta, NextGenerationEU programmām, tajā skaitā Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM), Latvija saņems 10,6 miljardus eiro grantos. Šo līdzekļu ieguldīšanā centrālo lomu spēlēs publiskais sektors, un līdz ar to šajā desmitgadē pieņemtie lēmumi par šo resursu sadali izšķirs to, vai Latvija un iedzīvotāji būs pietiekoši gatavi jaunās ekonomikas un jaunā darba tirgus prasībām. Vai Latvija joprojām fokusēsies uz celtņu un infrastruktūras objektu transformāciju, vai arī koncentrēs resursus iedzīvotāju sagatavošanai darbam jaunajā ekonomikā.

Sabiedrības novecošanās un cilvēka dzīves ilguma palielināšanās visā pasaulē liek domāt par valstu sociālās aizsardzības sistēmu stabilitāti.

Daudzviet, tai skaitā arī Latvijā, palielina iedzīvotāju pensionēšanās vecumu, lai samazinātu slogu uz darbspējas vecumā esošajiem iedzīvotājiem. Kādas tendences ir novērojamas pasaulē un kāds dzīves līmenis sagaidāms Latvijas nākotnes pensionāriem tikai ar valsts pensiju?

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati liecina, ka 2018. gadā dalībvalstu vidējais pensionēšanās vecums sasniedza 63,5 gadus sievietēm, bet vīriešiem – 64,2. Arī Latvijā pensionēšanās vecums kopš 2014. gada pakāpeniski tiek palielināts. Šobrīd tie ir 64 gadi, bet jau 2025. gadā tie būs 65 gadi. Līdzīgi kā Latvijā, tad arī Eiropas Savienībā (ES) 2019. gadā vidēji katram piektajam Eiropas iedzīvotājam ir virs 65 gadiem. Tiek prognozēts, ka arī turpmākajās desmitgadēs gados vecāko cilvēku īpatsvars palielināsies, bet iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā – samazināsies. Tādējādi tuvākā nākotnē senioru būs arvien vairāk, radot papildu slogu cilvēkiem darbspējas vecumā, kam būs jāsedz sociālie izdevumi, lai nodrošinātu novecojošai sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus.