SIA Light Guide Optics International vidējā darba alga ir ap 3,5 tūkstošiem eiro, kas pašlaik starp ražojošajiem uzņēmumiem varētu būt augstākais atalgojums Latvijā, spriež Daumants Pfafrods, Light Guide Optics International vadītājs.
Tas ir stāsts par uzņēmuma filozofiju un attieksmi pret saviem darbiniekiem, atzīst D. Pfafrods, uzsverot, ka cilvēka darbs ir jānovērtē. Pirmkārt, kvalificēts darbaspēks mūsu valstī ir ļoti ierobežotā daudzumā, otrkārt, cilvēks ar salīdzinoši zemu atalgojumu kompānijai nav tik lojāls un vienmēr meklēs iespējas strādāt kaut kur citur, domā D. Pfafrods. Manuprāt, darba laikā cilvēkiem nav jādomā par ikdienišķām problēmām, bet maksimāli jākoncentrējas uz darāmo, atzīmē Light Guide Optics International vadītājs, piebilstot, ka ieguldījums darbiniekos ilgtermiņā vienmēr atmaksājas.
Fragments no intervijas
Light Guide Optics International vairākkārt iekļuvis dažādos Latvijas vērtīgāko uzņēmumu topos. Kas ir uzņēmumam ļāvis tik veiksmīgi augt un attīstīties?
Vēsturiski Līvāni ir bijusi industriāla pilsēta ar labi attīstītu rūpniecību, un te meklējami arī stikla šķiedras pirmsākumi. Pirmā optiskā šķiedra tika izvilkta 1983. gadā, Līvānu stikla fabrikas eksperimentālajā šķiedras optikas cehā, kur es tobrīd strādāju par galveno konstruktoru. Neraugoties uz to, ka šī joma strauji attīstījās un tai bija liels potenciāls, deviņdesmito gadu sākumā to gribēja iznīcināt – Padomju Savienība bruka, un tika uzskatīts, ka nodarboties ar šķiedru optiku nav nepieciešams, bet tā vietā jāražo stikla trauki. Mēs cīnījāmies par savu nozari, jo bijām pārliecināti, ka šķiedru optika ir pasaulei vajadzīga. Pārliecība radīja spītu, kas ļāva mums šo grūto laiku izturēt un saglabāt šķiedru optiku. Tas bija ļoti svarīgi, jo principā pašlaik no Līvānu padomju laika spozmes un rūpniecības nekas cits vairs nav palicis, tikai stikla šķiedra. Sākotnēji mēs atdalījāmies no Līvānu stikla fabrikas, radot valsts uzņēmumu Anda Optec, kas privatizācijas laikā nonāca ārvalstu investoru rokās kā SIA Anda Optec, bet 2004. gadā Latvijas puses dalībnieki izlēma veidot savu biznesu. Man un arī vairākiem citiem kolēģiem nebija pieņemama vācu īpašnieka attieksme, un tā strādāt mēs vairs nevēlējāmies.
Es ieķīlāju visus savus īpašumus, dabūju kredītu, atvērām kredītlīniju bankā un sākām darboties. Sākums nebija viegls, jo konkurenti mēģināja ar mums cīnīties ne ar tiem patīkamākajiem ieročiem, tajā skaitā rīkoja pat ļaunprātīgu dedzināšanu. Atceros – viņi uzskatīja, ka mēs neizturēsim ilgāk par trim mēnešiem, taču mēs nepadevāmies, un man ir prieks, ka mēs šo to izdarījām, nu kļūstot par vienu no pasaules vadošajiem uzņēmumiem šajā jomā. Es ļoti lepojos, ka mēs esam šeit un esam spējīgi izdarīt to, ko šobrīd darām. Pašlaik es mēģinu panākt to, lai Līvāni sabiedrībai vairs nesaistās tikai ar Līvānu mājām vai Līvānu stiklu, bet gan ar šķiedru optiku, jo mēs pasaules kontekstā esam šīs nozares galvaspilsēta – Līvānos joprojām ir divi uzņēmumi, kas darbojas šajā jomā, un man ir bijis tas gods darboties tajos abos.
Vai diviem tik specifiskas nozares pārstāvjiem mazā pilsētā sadzīvot nav sarežģīti, kaut vai raugoties no darbaspēka viedokļa?
Nē, mums dzīvot ir viegli. Viņiem droši vien ir sarežģīti, jo atalgojums mūsu uzņēmumā ir gandrīz divas reizes augstāks. Cilvēki ļoti grib pie mums strādāt, jo mums ir citāda attieksme gan pret cilvēku darbu, gan pret biznesu kopumā. Ārvalstu investoriem tas ir tikai projekts, tas ir skaidrs, ka, tiklīdz viņiem būs izdevīgāk šo biznesu attīstīt citur, viņi to darīs. Cik zinu, ir bijuši laiki, kad viņi ir domājuši par uzņēmējdarbības pārnešanu, piemēram, uz Indiju. Es par to nebrīnītos, jo viņu bizness balstās uz kailu aprēķinu, viņus nekas šeit nesaista – viņi nav atbildīgi ne par mūsu valsti, ne par cilvēkiem.
Visu rakstu lasiet 3.maija žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
