Uzņēmējs Valters Bruss - par Zoltners biznesu un lauksaimniecību

«Šorīt bija jātiek galā ar nelielu kļūmi. Naktī viesnīcā bija apstājusies apkure. Kā jau jaunā jomā, reižu pa reizei kaut kas gadās,» sasveicinoties stāsta Valters Bruss. Un tūdaļ arī vedina tālāk parādīt minimālisma stilā, pelēkos toņos ieturēto viesnīcu, alus darītavu ar spožiem toveriem un atturīgi eleganto restorānu

Valters Bruss ir uzņēmējs gandrīz kopš Latvijas neatkarības laika sākuma. Pieredzējis, prasmīgs, veiksmīgs. Viņa vadītā saimniecība ir liela Latvijas mērogiem – kurā vietā pēc platības, to viņš neesot skatījies. Pats saimnieks ierindots Latvijas turīgāko cilvēku vidū. Savulaik kopā ar domubiedriem aktīvi iesaistījies lauksaimniecības politikas virzīšanā – dibinājis un astoņus gadus vadījis Zemnieku saeimu, sabiedrisko organizāciju, kas aizstāv un pārstāv zemnieku intereses. Valteram Brusam šis rudens bijis notikumiem bagāts – 2. oktobrī atvērts restorāns, viesnīca un alus ražotne, visi ar vienu nosaukumu Zoltners. 1. novembrī viņš noskrēja Ņujorkas maratonu un tagad ir apņēmies dažus mēnešus vai varbūt pusgadu vadīt sava biznesa jaunu nozari – viesmīlību.

«Mans pamatbizness bija, ir un droši vien būs lauksaimniecība. Savu ražošanas bāzi attīstām jau 20 gadus. Šī (rāda pagalmu) mums nav senču sēta, daļu no īpašuma nopirkām ap 1996. gadu. Tepat gāja kaimiņu robeža. Kolhoza laikos te bija atpūtas komplekss ar pirti un svinību zāli. Agrofirma (Tērvete) to pārdeva vienam cilvēkam, un pirmos gadus te bija viesu māja. Vēlāk gan tas bizness ne pārāk sanāca, māju viņš vairāk izmantoja kā vasarnīcu. 2013. gada beigās zvanīja man un teica, ka gribot pārdot. Pircēji jau esot. Vārds pa vārdam un nonācām pie cenas. Gribējās apvienot sētu. Kad nopirkām, bija jāsāk domāt, ko ar to visu darīt. Tā, kā te bija iepriekš – istabiņas maziņas ar dušu un tualeti koridora galā –, pašiem nepatika, un nekāds bizness jau tas nebija. Tad nospriedām, ka taisīsim kaut ko tādu, kas pašiem patīk. Sākām projektēt viesnīcu. Kad bija skaidrs, ka to taisām, vajadzēja domāt, kur ēdināt cilvēkus. Apkārtnē nav tādas vietas, kur vakariņas paēst labā kvalitātē. Cēlu augšā idejas par alusdarītavu, kas pa galvu jau 15 gadus bija maisījušās. Protams, vēl ir palikušas citas, kas netika realizētas šajā projektā, bet daļa ir te iekšā.

Sakrita redzējumi manai sievai un dizainerei, kā tas viss varētu būt. Minimālisms, pelēkie toņi. Man pašam būvniecības periodā bija mazliet bažas par krāsu, likās – vai tik nav par tumšu? Pašlaik, kad viss ir gatavs, man patīk. Redzu, ka arī daudziem citiem patīk.»

Kāpēc restorānu un viesnīcu nosaucāt Zoltners?

Spriedām par nosaukumu, ka tam jābūt saprotamam visās valodās, arī ar stāstu. Tad kaut kādā brīdī starp nomodu un miegu iešāvās prātā – mans vecvectēvs bija Zoltners. Viņš bija pirmais Strazdu īpašnieks. Tā ir saimniecība, kur es tagad strādāju. Arī citiem šķita, ka nosaukums tāds varētu būt. Ir, protams, arī stāsts, kas ir reāls. Nav nekas jāizdomā par 200 vai 300 gadus vecām alus receptēm, ko viens otrs praktizē.

Kādi ir bijuši pirmie mēneši viesmīlības jomā?

Grūti. Tā ir pilnīgi jauna nozare. Līdz šim nav bijusi nekāda saskare ar viesmīlības pakalpojumiem. Kad plānojām sākumu, vispār to iespējamo darbošanos, neparedzējām, ka būs tik daudz cilvēku.

Jūs domājāt, ka mazāk cilvēku gribēs braukt pie jums?

Nu ja, katrs jau rēķinās ar kaut kādu cilvēku plūsmu un darbinieku skaitu, ko vajag uz tādu apjomu. Sākums bija ar lielāku cilvēku skaitu, nekā bijām domājuši. Diezgan operatīvi dabūjām meklēt papildu darbiniekus, pavāru.

Cik cilvēku te strādā?

Ieskaitot viesnīcu, alus darītavu, restorānu, ir 16 jaunas darbavietas. Redzu, ka vajag vēl vismaz divus darbiniekus. Tas ir pašlaik, ziemas periodā, vasarā droši vien vēl nāks klāt papildu slodze.

Vai jūs esat viens no lielākajiem zemniekiem pēc platībām?

Domāju, ka ne. Droši vien arī ne viens no mazākajiem. Kopā pa abām saimniecībām mums ir 1800 ha apsaimniekojamās zemes. Tā visa nav mūsu īpašumā, lielu daļu nomājam. Neesmu nekad pētījis statistiku, taču zinu daudzus lielākus lauku īpašniekus. Manā šīs dienas redzējumā gan tas nav kaut kas milzīgs.

Tas ir pārskatāms?

Jā. Tāds apjoms, ka zini visiem laukiem platības, nosaukumus.

Kādi ir laukiem nosaukumi?

Strazdi, Avotiņi, Ulmaņi, Līčupes. Katram ir savs nosaukums pēc zemesgrāmatas, pēc mājas, kas tur bijusi. Vēl laukam ir platība, kas tur aug, kas ir izdarīts, kas jādara. Labi, ja atceries, kas auga pagājušajā gadā. Tas būtu jāpatur prātā agronomam. Domāju, ka saimniecība līdz trīs tūkstošiem hektāru ir pārskatāma un vadāma. Smejamies: ja aizmirsti kādu lauku novākt, tā ir zīme, kaut kas nav kārtībā.

Visu interviju Protams, gads ir bijis labs lasiet 11. decembra laikrakstā Dienas Bizness.