Diskusijā par visai Latvijas tautsaimniecībai un iedzīvotājiem kritiski svarīgo “Sadales tīkla” tarifu projektu nav vietas brīvām faktu interpretācijām.
Šie ir jautājumi, kas jārisina strukturēti, konkrēti un caurspīdīgi – visiem galalietotājiem saprotamā veidā. Principi, kas ir šo tarifu noteikšanas un elektroenerģijas tirgus darbības pamatā, jau tā ir pietiekami sarežģīti, lai tajos spētu orientēties visas iesaistītās puses. Šobrīd redzamās darbības par to neliecina, radot pamatu bažām par to, cik pienācīgi tiek virzīts tarifu izmaksu samazināšanas jautājums.
Vairākkārtīgu cenu kāpumu jaunajā tarifu projektā galvenokārt nosaka iecere iespaidīgu, tīkla vajadzībām nepieciešamo, elektroenerģijas apjomu, iegādāties “pēc fakta” jeb par konkrētā brīža biržas cenām. Tā vietā, lai šīs izmaksas vismaz daļēji fiksētu ilgtermiņā. Drosmīga pieeja, ņemot vērā, ka jau vairāk nekā gadu biržas cenas līdzinās īstam kazino – no brīžiem, kad elektrība pieejama par brīvu, līdz tam, ka cenas sasniedz tūkstošiem eiro par megavatstundu. Rezultātā var nākties meklēt veidus, kā tarifos ietvertā elektrības iegādes izmaksas kompensēt no valsts līdzekļiem.
Līdzšinējā enerģijas iegādes prakse publiski tiek pamatota ar apgalvojumiem, ka līdz šim visi fiksētās cenas piedāvājumi ir bijuši izteikti dārgāki un tieši tādēļ tīkla operators palicis pie elektrības iepirkumiem par biržas cenām. Turklāt tiek pat apgalvots, ka elektroenerģijas cena Nord Pool biržā šobrīd ir trīs reizes zemāka nekā decembrī operatoram izteiktajā Enefit piedāvājumā elektroenerģijas iegādei par fiksētu cenu. Šāda informācija ir nekorekta. Jau pērnā gada izskaņā izteiktajā Enefit cenu piedāvājumā elektroenerģija bija uz pusi lētāka nekā sākotnējā tarifu projektā ietvertie teju 270 eiro par megavatstundu.
Savdabīga ir arī pieeja, vairākiem gadiem garantētu fiksētu elektroenerģijas cenu salīdzinot ar vienas dienas biržas spot cenu. Jo īpaši darot to brīdī, kad ir pēdējo gadu laikā augstākie enerģijas ražošanas rādītāji Daugavas kaskādē – attiecīgi tirgū šobrīd ir daudz lētas enerģijas. Tas ir kā salīdzināt ābolus ar bumbieriem. Kopumā tā ir ļoti bīstama prakse, kas faktiski aicina uzticēties tam, ka vienas dienas biržas cenas garantē izdevīgumu ilgākā periodā. Tāpēc ir satraucoši dzirdēt tik vienkāršotu pieeju par tik būtisku budžeta izdevumu pozīciju, kas nosaka arī kopējo tīkla tarifu galapatērētājiem. Tas raisa virkni jautājumu par to, kas ir šādas pieejas pamatā – vai tā ir kāda apzināta interešu pārstāvniecība vai vienkārši demagoģija.
Vērtējot “Sadales tīkla” tarifu projektu un tā optimizēšanas iespējas, ir jāsaprot arī tas, ka elektroenerģijas iegāde no spēkstacijām ar ilgtermiņa līgumiem ir ne tikai iespēja nodrošināties pret cenu svārstību riskiem, bet arī veidot stratēģisku enerģētikas nozares attīstību visā reģionā. Tas ir ieguldījums mūsu reģiona kopīgajā nākotnē, jo sniedz iespēju jau no šodienas strauji virzīt attīstību uz enerģētisko neatkarību.
Stabila un prognozējama tirgus situācija ļauj piesaistīt investīcijas jaunu atjaunīgo spēkstaciju izveidei, nodrošinot konkurētspējīgu elektrības cenu uzņēmumiem un lētas enerģijas pieejamību sabiedrībai. Turklāt šādi nozarē ieguldītā nauda paliek tepat, Baltijas reģionā, stiprinot daudzu saistīto nozaru vitalitāti, jo enerģētika ir tautsaimniecības mugurkauls.
Jā, cenu fiksēšana ietver riskus, bet tos var un ir nepieciešams pienācīgi vadīt un sabalansēt. Darbība, nerodot patiesu risinājumu un turpinot vienkārši paslaucīt šīs rīcības sekas zem valsts budžeta paklāja vai par to izrakstot rēķinu Latvijas sabiedrībai, ir ērta un parocīga, bet tai nav nekāda saistība ar tālredzīgu politiku, labu pārvaldību un gudru saimniekošanu.
