Latvijas gūtās krīzes pārvarēšanas mācības ir grūti eksportējamas un piemērojamas citām finanšu nedienu nomocītajām valstīm, savā tīmekļa blogā raksta Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) vadošais ekonomists Olivjē Blanšārs (Olivier Blanchard).
Viņš norāda, ka Latvijas ekonomiskās korekcijas bijušas vienkāršas – krass kritums, kam sekojis konkurētspējas pieaugums, kuru izraisījusi algu samazināšana. O. Blanšārs raksta, ka Latvijas izaugsmi vispirms virzījis ārējs pieprasījums, taču pašlaik pieaug arī iekšējs pieprasījums. Ja Eiropā nenotiks sabrukums – Latvijas izaugsmei vajadzētu turpināties.
SVF vadošais ekonomists raksta, ka korekciju ekonomiskā un sociālā cena joprojām ir ievērojama – bezdarba līmenis sasniedza 20%, bet šobrīd krities tikai līdz 16%. SVF ekonomists atzīst, ka, diemžēl, nekad nevarēs zināt vai pastāvēja kāds cits – mazāk sāpīgs korekciju veids. Taču ir novērojama ekonomikas izaugsme un sajūtams optimisms – sajūta, kas šobrīd Eiropā varētu šķist dīvaina.
O. Blanšārs norāda uz iemesliem, kāpēc Latvijas korekcijas strādājušas. Tās sekojušas pēc tam, kad bija piedzīvota neparasti liela izaugsme, tāpēc daļa cilvēku tās akceptējuši kā nepieciešamību, lai atgrieztos pie normāla stāvokļa. Atsevišķi pasākumi tikuši uzskatīti par sava veida pagātnes pārmērību labojumiem.
SVF ekonomists piemin latviešu pieredzi ar ekonomisko krīzi deviņdesmitajos gados un spējām paciest šāda veida «sāpes», bet aptauju rezultāti liecinājuši, ka Latvijas iedzīvotāji atbalsta politiskos spēkus, kuri noskaņoti par labu finanšu taupībai. Latvijas algu sistēma, salīdzinot ar Eiropas darba tirgu, bijusi daudz elestīgāka, bet valstī ir daudz «brīvas vietas» produktivitātes pieaaugumam.
Tāpat Latvijai ir maza, atvērta ekonomika, kuras eksports veido 50% no IKP un tāpēc konkurētspējas uzlabojums var pamatīgi ietekmēt gan importu, gan eksportu, kas savukārt ietekmē IKP. Savukārt zemais valsts parāda līmenis neuztrauc investorus, kuriem nav jābaidās par Latvijas nespēju atmaksāt savus parādus. Latvijas banku sistēmu veido «relatīvi draudzīgas ārvalstu bankas,» kas ir labāk nekā «nedraudzīgas ārvalstu bankas» vai «draudzīgas, bet vājas nacionālās bankas». Zviedru bankas lielākoties uzturēja kredītlīnijas savām Latvijas «meitām», kas samazināja straujas kreditēšanas apstāšanās intensitāti.
Kopumā SVF vadošais ekonomists norāda, ka Latvijas atveseļošanās notikusi daudz straujāk nekā viņš paredzējis, tomēr viņam ir bažas par ilgtermiņa bezdarba ietekmi uz valsts ekonomiku.
Tomēr Latvijas gūtās mācībās krīzes pārvarēšanā nav viegli piemērojamas finanšu nedienu nomocītajām Eiropas dienvidu valstīm. Šo valstu ekonomikas ir mazāk elastīgas un mazāk atvērtas, kā arī tām ir daudz lielāks valsts parāds. Ekonomists norāda, ka nevajadzētu gremdēties ilūzijās, ka Eiropas dienvidu valstu korekcijas nebūs smagas un «sāpīgas».
Baltijas valstu taupības pasākumi un tai sekojošā izaugsme pēdējā laikā bijis aktuāls temats Eiropas parādu problēmu kontekstā. Atzinīgus vārdus Latvijai veltījusi SVF priekšsēdētāja Kristīne Lagarda, kura sacīja, ka Latvija ir pārspējusi uz to liktās cerības un, ka valstī dzīvo ļoti drosmīgi cilvēki.
Savukārt pretējās domās ir Nobela prēmijas ekonomikā laureāts, kurš nesen pamatīgi sakaitināja Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu pēc tam, kad viņš savā blogā New York Times apšaubīja Igaunijas ekonomiskos sasniegumus.
Tāpat P. Krugmans nesen savā blogā Latvijas ekonomikai rakstus, kuros Nobela prēmijas laureāts pauda, ka Latvija tiek slavēta tikai tādēļ, ka «taupībā ierobežotajām valstīm ir nepieciešams varonis».