Situācijā, kad tik daudz tiek runāts par Covid-19 pandēmijas izraisītajām problēmām ekonomikā un to, cik ievērojamas naudas summas tiek paredzētas šīs krīzes seku mazināšanai, informācija par studiju kreditēšanas sistēmas apturēšanu šķiet nesaprotama un neloģiska.
Ceru, ka gan ierēdņi, gan dažādu partiju politiķi spēs pārkāpt pāri savstarpējo attiecību problēmām, domāt valstiski un atrisināt šo uzdevumu atrisināt!
Saskaņā ar Finanšu ministrijas datiem, pirms Covid-19 pandēmijas veidotajā plānā bija paredzēts studiju kredītu fonds 13 miljonu eiro apmērā, bet uz šo brīdi noslēgto studiju un studējošo līgumu summa veido 15,8 miljonus eiro.
Studiju un studējošo kreditēšanas sistēma, kas tika iedarbināta pirms pāris mēnešiem, patiesībā, diemžēl, ir viens no retajiem Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) un Finanšu ministrijas (FM) ierēdņu "sadarbības" veiksmes stāstiem. Turklāt, cik zināms, esošā IZM izstrādātā finansēšanas kārtība ir tapusi ciešā sadarbībā ar nozari, būtiski atvieglojot un modernizējot nosacījumus studējošajam. Tika atcelta prasība par otro galvotāju, kas daudziem studējošiem bija šķērslis, kā arī atcelti novecojušie studiju kredīta summas ierobežojumi un ieviesta elektroniska datu apmaiņa starp augstskolām un kredītiestādi, attālinātā pieteikšanās un līguma parakstīšana. Tādēļ nav saprotams, kāpēc FM neatbalsta IZM piedāvājumu par 560 000 eiro pārdali, ko ministrija radusi savos resursos, studiju kreditēšanai, lai kompensētu iztrūkumu, kas radies lielā pieprasījuma dēļ.
Ierobežotās valsts budžeta iespējas Latvijā vēl ilgi neļaus finansēt augstāko izglītību tādā līmenī, kā mēs to vēlētos, tādēļ papildu finanšu avotu atrašana, kas šajā gadījumā ir banku resurss, ir pareiza un pamatota rīcība. Vienkāršoti šīs sistēmas darbību varam aprakstīt šādi: valsts budžets veido vienu finansējuma ceturtdaļu, bankas - trīs. Valsts jau gada laikā savu ceturtdaļu atgūst caur nodokļiem. Piemēram, Biznesa augstskolas Turība ieņēmumi no studiju maksām veido aptuveni četrus miljonus eiro, savukārt, nodokļos tiek nomaksāts vairāk nekā miljons eiro. Studiju process tiek realizēts par banku līdzekļiem, ko, atbilstoši kredīta nosacījumiem, studējošais, pabeidzot studijas, ilgākā laika posmā atdod bankai.
Ir vairāki faktori, kas runā par labu šādai kreditēšanas sistēmai. Pirmkārt, valsts budžeta relatīvi nelielais līdzfinansējums nodrošina studiju iespējas lielākam skaitam studentu, nekā vienkārši apmaksājot mazāku skaitu budžeta vietu. Otrkārt, šāda finansēšanas kārtība, kad arī students ir līdzatbildīgs par šī finansējuma izlietojuma lietderību, jo kredīts būs jāatdod, palielina finanšu izlietojuma efektivitāti salīdzinājumā ar situāciju, kad budžeta vieta vienkārši tiek finansēta, īpaši neinteresējoties, kā studējošais mācās, un, vai pabeidz studijas.
Jau iepriekš bijusi iespēja prognozēt dažādus ar izglītības sistēmas attīstību un finansēšanu saistītus procesus. No pieredzes varu teikt, ka pārmetums par to, ka 13 miljonu vietā ir nepieciešami 15,8 miljoni, ir nevietā. Hipotētiski varam iedomāties, kā situācija būtu attīstījusies, ja vīrusa nebūtu? Tādā gadījumā IZM sniegtā prognoze ir bijusi samērā precīza. Taču, sākoties Covid-19 pandēmijai, apstākļi ievērojami mainījās, līdz ar to bija jāparedz lielāks līdzfinansējums šim mērķim, attiecīgi vienojoties ar bankām, ko ministriju ierēdņi vienkārši nogulēja. Tagad jārīkojas ātri un precīzi - vispirms jāatrod resursi esošajā budžetā, lai pabeigtu šo gadu, ko, spriežot pēc pieejamās informācijas, IZM jau ir izdarījusi, tāpēc tagad jāparedz atbilstošs kredītu garantijas fonds arī nākamā gada budžetā.
Nepieciešamību rīkoties ātri nosaka arī tas, ka ekonomiskā aktivitāte pēdējo nedēļu laikā atkal ir samazinājusies. Tas nozīmē nepieciešamības pieaugumu pēc studiju kredītiem ne tikai no jauno studentu puses, bet arī no to studējošo puses, kuri studē vecākajos kursos un kuriem var rasties īslaicīgas finanšu grūtības tieši ziemas mēnešos. Arī šādos apstākļos ir būtiski sniegt iespējas iegūt augstāko izglītību visiem, kas vēlas un ir spējīgi to izdarīt. Statistika liecina, ka iedzīvotāji ar augstāku izglītības līmeni saņem lielāku atalgojumu, tātad veic lielākus nodokļu maksājumus valsts budžetā un zemāka bezdarba līmeņa dēļ tērē mazāk valsts līdzekļus nodarbinātības sistēmā. Rezultātā augstāks iedzīvotāju izglītības līmenis sekmē lielāku valsts ekonomisko stabilitāti, bet resursi, kas izlietoti augstākajā izglītībā, faktiski ir investīcija valsts un visas sabiedrības attīstībā. Raugoties no šāda viedokļa, studiju un studējošo kreditēšanas sistēmas darbināšana maksimālā apjomā ir būtiska valsts izaugsmē. Ceru, gan ierēdņi, gan dažādu partiju politiķi spēs pārkāpt pāri savstarpējo attiecību problēmām, domāt valstiski un atrisināt šo uzdevumu atrisināt!
