Par labu sporta spēļu cildenajam garam nenāk Krievijas dižmanība, cenšoties pārspēt visu līdz šim redzēto. Daudzi pasaules politiskie līderi Soču ziemas olimpiādei arī sagādājuši negatīvu publicitāti, atsakoties tajā ierasties Krievijas cilvēktiesību pārkāpumu dēļ.
Nesamērīgas būvniecības tāmes, korupcija, zagšana un terora draudi slāpē sajūsmu par Soču olimpisko projektu vērienu, bet lielas ceļošanas izdevumus spēles redzēt kārotājiem liek apsvērt divreiz.
Spekulantu vilšanās
Olimpiādes biļešu globālais noiets neilgi pirms spēļu atklāšanas ir diezgan pieticīgs, un tam par iemeslu tiek minētas gan Soču apmeklējuma augstās kopējās izmaksas, gan bažas par drošību. Bloomberg Businessweek (BB) aplēsis, ka vienam spēļu viesim no ASV Soču apmeklējums bez sevišķām ekstrām – vien pasākumu biļetes, ceļojuma izdevumi, viesnīca un šādi tādi tūristu nieki – izmaksās desmit tūkstošus dolāru.
Fanu starpā tirgoto biļešu piedāvājums «ievērojami pārsniedz pieprasījumu», BB saka ES Otrreizējās biļešu pārdošanas asociācijas sekretāre Marlī Hēdemakere. Pēdējās nedēļas laikā otrreiz pārdodamo biļešu skaits fanu vietnēs internetā ir pieaudzis par 50% – līdz 3100 piedāvājumiem, turklāt vairums no šiem lieko biļešu piedāvājumiem sevī ietver veselu komplektu – līdz astoņām biļetēm.
Arī interneta «kasēs», piemēram, Ziemeļamerikas un Rietumeiropas lielākās daļas ekskluzīvā dīlera CoSport vietnē, aizvien netrūkst biļešu uz interesantākajiem un parasti arī vairāk pieprasītajiem olimpiādes pasākumiem, piemēram, uz hokeja zelta medaļas maču. Bet Krievijas biļešu oficiālajā piedāvājumā neizpārdoti ir vairāk nekā 100 olimpiskie pasākumi.
Viens no pēdējā brīža piedāvājumu pieplūduma iemesliem acīmredzot ir spekulantu vilšanās, ka laikus iegādātās biļetes nav izdevies pārdot ar peļņu. Tomēr tik apjomīgs brīvo vietu skaits uz to vien nav norakstāms un acīmredzot lielāko daļu vainas par tukšajām vietām tribīnēs būs jāuzņemas pašiem rīkotājiem, kas ap Soču pasākumu nav spējuši radīt pievilcīgu gaisotni.
Tāmes skrien debesīs
Par Soču olimpiādes saprātīgumu ilūziju nevienam nav jau dažus gadus. Par spīti iesaistīto ierēdņu un uzņēmēju haotiskajiem apgalvojumiem, ka vispār jau neticami dārgajām megabūvēm ir arī ekonomiskais pamatojums, ir skaidrs, ka Soči ir personīgi Vladimira Putina projekts, un uz šīs kārts viņš ir licis ļoti daudz no sava iedomātā goda.
Pierādīt visai pasaulei, kā nu Krievija spēj un var, attiecīgi arī maksā, un plašsaziņā cirkulējošais skaitlis – 51 miljards ASV dolāru – ir tikai aptuvens. Vēl būdams premjera krēslā, V. Putins 2010. gada vidū, tāmēm skrienot debesīs, Soču olimpiādi izņēma no valsts programmu uzskaites. Izdevums Svobodnaya Pressa ziņo, ka transporta būvju tāme vien pāris gadu laikā līdz tās faktiskajai noslepenošanai no 280 miljonu latu vērtības pieauga līdz 16,6 miljardiem latu. Līdz ar Putina taktisko gājienu finanšu situācijai Sočos Finanšu un Ekonomikas ministrija vairs izsekot nespēj, un par patiesajiem tēriņiem var vien minēt.
Pirmais zelts
Var tikai iedomāties, kāds spiediens pašlaik ir uz Krievijas sportistiem, lai ar zelta medaļām V. Putinam kaut vai morāli kompensētu Sočos ieguldīto. Katrā ziņā pirmais olimpiskais zelts Krievijai jau ir – neapstrīdama pirmā vieta spēļu vēsturē izmaksu kategorijā, apsteidzot Ķīnas jau tā par nenormālām vērtētās Pekinas vasaras olimpiādes izmaksas 40 miljardu dolāru apmērā.
Mētāšanās ar naudu Soču megaprojektu pavada jau kopš sākuma, kad V. Putins 2007. gadā ceļoja uz Gvatemalu un pat sarīkoja retu izrādīšanos ar savām angļu un pat franču valodas zināšanām, lai apburtu Starptautisko Olimpisko komiteju. Protams, galvenais arguments tomēr bija nauda, un ar savu, no šodienas perspektīvas raugoties, pieticīgo 12 miljardu dolāru investīciju solījumu V. Putins jau tolaik pārtrumpoja Dienvidkorejas un Austrijas piedāvājumus.
«Lai uzvarētu tiesībās rīkot olimpiādi, nauda Krievijai sākumā nebija nekāds apsvērums un arguments,» BB stāsta Maskavas audita kompānijas FBK stratēģiskās analīzes direktors Igors Nikolajevs. «Bet tad izrādījās – esam iztērējuši tik daudz, ka tagad visi cenšas par to nerunāt.» Par Soču spēlēm atbildīgais premjera vietnieks Dmitrijs Kozaks BB mēģina pierādīt, ka 51 miljards dolāru ir nepareizs skaitlis, bet ko gan tu pierādīsi, ja dati ir slepeni. Pēc D. Kozaka domām tieši uz olimpiādi attiecināmie izdevumi ir seši miljardi dolāru, bet pārējais ir ieguldīts infrastruktūrā, kas būtu attīstīta arī bez spēlēm. Ir gan grūti noticēt, ka bez milzīgās izrādīšanās vajadzības tiktu būvēts, piemēram, pasaules rekordists izmaksu ziņā – 8,7 miljardus dolāru vērtais ceļš un dzelzceļš no Sočiem uz Krasnuju Poļanu kalnos.
Kaviāra ceļš
Savietotais dzelzceļa un šosejas projekts Soči–Krasnaja Poļana ļaus no Adleras pludmales 20 minūtēs nokļūt līdz olimpiskajai kalnu slēpošanas trasei. Nav skaidrs, kādi gan ekonomiskie apsvērumi (ja ne vēlme izrādīties) ir likuši Adlerā uzsliet stiklotu dzelzceļa staciju – lielāko Krievijas Federācijā. Lai ko mēģinātu stāstīt funkcionāri, par šā transporta risinājuma pielietojumu pēc olimpiādes nav ne jausmas.
50 kilometru garajā dzelzceļa posmā sportistus un viesus vizinās Siemens speciāli būvēts vilciens. BB komentē, ka redzētā vēriens atgādina PSRS savulaik uzsākto titānisko cīņu «cilvēks pret dabu», kas izpaudās Baikāla–Amūras maģistrāles būvē cauri Tālo Austrumu taigai 70. un 80. gados. Šoreiz «pie vietas» ir nolikti Lielā Kaukāza kalni.
Tas nav palicis nepamanīts, un Krievijas dzelzceļš 2011. gadā Honkongā par šo projektu ieguva ievērojamākā tuneļu projekta gada balvu. Vai bija vērts? Tas atbildams pašiem krieviem. Katrā ziņā šis Soču transporta risinājums vien tiem ir izmaksājis vairāk nekā kanādiešiem visa ziemas olimpiāde 2010. gadā Vankūverā.
Politiskā opozīcija Krievijā ir sašutusi, ka krieviem nokļūšana no Soču pludmales līdz slēpošanas trasēm Jasnajā Poļanā ir izmaksājusi trīs reizes vairāk nekā amerikāņiem zondes misija uz Marsu. Bet žurnāls Esquire ir veicis interesantu prāta vingrinājumu, un aprēķinājis, ka par ieguldītajiem miljardiem ceļu uz Krasnuju Poļanu varētu noklāt ar centimetru biezu belugas kaviāra kārtu.
Otkatu spēles
Nav joka lieta mēroties varenībā ar dabu un ar tādu varēšanu satriekt visas pasaules publiku, tomēr Soču tāmes grandiozums arī pašam V. Putinam šķiet ožam pēc sēra. Tāpēc dižprojekta gaitā ir ripojušas galvas un notikusi negausīgāko Kremļa feodāļu un to ģimeņu krišana nežēlastības bezdibenī.
Šo to no līdzekļu izzagšanas varas iestādēm jau ir izdevies atklāt. Tā pret tiltu būves kompāniju Mostovik ir ierosināta krimināllieta par divu miljardu rubļu (virs 45,3 miljoniem eiro) zādzību no olimpiskās kamaniņu un bobsleja trases projekta, ziņo Radio Svoboda. Likumsargi kopumā novērsuši iespējamo 253 miljonu dolāru pārtēriņu, sadārdzinot vairākus iepirkumus. Atsaucoties uz avotu valdības aparātā, par ieinteresētību šai afērā paša vadošā Olimpstroi līmenī ziņo RIA Novosti.
Neērtu publicitāti vietējās varas iestādēm sagādājusi mafijas krusttēva Aslana Usojana slepkavība Maskavā pirms gada. Viens no tās motīviem varētu būt Soču būvniecības «siles» dalīšana, jo Melnās jūras pērle kriminālajā pasaulē bija par Vectēvu Hasanu sauktā bandīta ietekmes zona.
Laika pavēlnieki
Olimpiādes dēļ Krievijā uz laiku ir atliktas dažādas pārmaiņas, lai varētu koncentrēties tikai uz Sočiem un neradītu papildu ažiotāžu. Tā Valsts dome ir jau pieņēmusi lēmumu par atgriešanos pie ziemas laika, tomēr notiks tas tikai pēc olimpiādes. Vilcināšanās tiek saistīta ar spēļu translācijas līgumiem, aģentūrai Interfax skaidro premjera Dmitrija Medvedeva birojā. Būdams tālaika valsts prezidents, D. Medvedevs 2011. gadā pulksteņa «grozīšanu» valstī atcēla, bet lielākais vairums iedzīvotāju ir par atgriešanos pie ziemas un vasaras laika atšķirības. Arī patērētāju aizsardzības un tiesību uzraugs Rospotrebnadzor publicējis pētījumu, ka pašreizējā kārtība ir iedzīvotājiem kaitīga. «Nekādu citu argumentu kā vien olimpiāde, valdībai nav,» par iespējamo pāreju uz ziemas laiku, jau tuvojoties pavasarim, raksta lietišķais laikraksts Kommersant.
Olimpiādes noslēgums nāks arī ar paredzamu politisko rokāžu virkni. Pēdējos pāris gados mīļā miera labad valsts aparātā un valsts pakļautības organizācijās nav notikušas nekādas radikālas pārmaiņas, un paši ierēdņi uzskata, ka tas brīdis ir pienācis. Tas ietver arī iespējamas pārmaiņas valsts kapitāla uzņēmumos, ziņo Kommersant sarunu biedri Kremlī. Vairāki lielo kompāniju vadītāji savos krēslos ir ilgus gadus, un Krievijas valdības kuluāros runā, ka varbūt pat pārāk ilgus. Piemēram, Gazprom šefs Aleksejs Millers ir gāzes giganta vadītājs gandrīz 13 gadus, Krievijas dzelzceļa prezidents Vladimirs Jakuņins amatā ir gandrīz deviņus gadus, un gandrīz desmit gadus Vņešekonombank vada Vladimirs Dmitrijevs.