Andris Šķēle intervijā laikrakstam Dienas bizness sniedz atbildes ne tikai par vekseli, meitu un dzīvesbiedres iesaistīšanos biznesā, bet arī par valsts ekonomiskās attīstības tendencēm un valdības centieniem ierobežot inflāciju.
Db uz sarunu uzņēmēju, Tautas partijas ierindas biedru, ekspremjeru Andri Šķēli aicināja, pēc medijos atrodamās informācijas, par viņa meitu Anetes Šķēles - Pētersones un Madaras Šķēles, kā arī dzīvesbiedres Kristianas Lībanes - Šķēles iesaistīšanos uzņēmējdarbībā. Db jau rakstījis, ka A. Šķēles meitas un sieva iegādājās viņa ilggadējam biznesa partnerim Edgaram Šķenderim piederošo SIA Privāto aktīvu pārvalde (PAP). Kā toreiz norādīja PAP preses pārstāvis Juris Pētersons, tad PAP ir investīciju uzņēmums un tā investīciju projektiem tiek dibināti atsevišķi uzņēmumi. Db rīcībā esošā informācija liecina, ka PAP pieder 11 SIA ar nosaukumu INPO. Pēc Db rīcībā esošās informācijas daži no PAP dibinātajiem INPO jau aktīvi darbojas investīciju biznesā, tā piemēram lielākais darījums, ko veica INPO7 bija AS Valmieras Piens iegāde, kur par padomes priekšsēdētāju tika iecelts Andris Šķēle. Drīz pēc šī informācijas "politiskajā virtuvē" uzliesmoja kaislības, ka ekspremjers, TP ierindas biedrs A. Šķēle šādā veidā it kā "legalizē" 1999. gadā saņemto vekseli 29 milj. USD apmērā no kompānijas Bolster Management Limited, lai gan jau vairākas valsts iestādes veikušas par to pārbaudes un nav atklātas pretlikumīgas darbības. "Izskatās, ka ar šo darījumu Šķēle gatavojas nulles deklarācijai un, iespējams, ka šis ir viens no veidiem, kā viņš var legalizēt skaidrās naudas uzkrājumus," iepriekš aģentūrai LETA sacīja Jaunā laika deputāte Linda Mūrniece.
Db jau ziņojis, ka medijos ir pieejama arī informācija par vēl četriem INPO investīciju veidiem, bet nav informācijas par četriem atlikušajiem, no kuriem daži dibināti šogad jūnijā un jūlijā. Par katru pēc kārtas runājot, jāņem vērā, ka INPO 6 pieder kompānija SIA Beverīnas īpašumi, kas pēc Baltic Screen informācijas nodarbojas ar īpašumu pārvaldīšanu Cēsu, Tukuma, Krāslavas, Liepājas un Valmieras rajonā. Uzņēmuma valdes loceklis ir Ģirts Jēkabsons, kas arī savulaik bijis uzņēmuma Jūras Priedes dibinātājs. INPO 4 ir daļu turētājs Igauņu kompānijā Osaūhing Abergren, kas ir līdzīpašnieks kompānijai SIA Rīgas Pasažieru terminālis (RPT). Uzņēmumam ir vērienīgi attīstības plāni Rīgas ostas teritorijā. Vēl pērn Db rakstīja, ka projektēšanas biroja Graf X pēc Rīgas pasažieru termināļa pasūtījuma izstrādā vīziju, kas piedāvā pasažieru ostu attīstīt 2 līmeņos. Viena termināļa vietā ostā tiek piedāvāts uzbūvēt 4 termināļus, apkalpes ēkas, ofisus, viesnīcu. Šobrīd gan projekts ir apstājies, jo tiek gaidīts teritorijas detaļplānojums, kad tas būs gatavs projekts turpināsies. Savukārt INPO 1 darbojas SIA Rīgas jahtu centrā Andrejosta, un kā liecina medijos atrodamā informācija, bizness ik gadu kāpina apkalpoto jahtu skaitu, turklāt arvien vairāk tiek apkalpotas ārvalstu jahtas. 2005. gada rezultātos redzams, ka uzņēmums apkalpojusi vairāk nekā 300 jahtas, no kurām tikai 70 bijušas vietējās. Savukārt INPO 2 ir dibināts 1993. gadā kā SIA LBE, bet nav skaidra uzņēmuma darbības nozare. Biežākie minējumi medijos gan ir par to, ka aiz šiem uzņēmumiem faktiski esot A. Šķēle. PAP pārstāvis J. Pētersons iepriekš Db jau norādījis, ka: "PAP ir investīciju uzņēmums, kurš darbojas kopš 2001. gada un A. Šķēles kungs nav īpašnieks ne SPI, ne PAP, ne kādam no INPO uzņēmumiem."
Oficiālajās datubāzēs esošā informācija liecina, ka Andris Šķēle pats darbojas un ir ŠIA Uzņēmumu vadība un konsultācijas līdzīpašnieks un sarunā ar Db atzīst, ka atzīst, ka iespējams nākotnē arī pats varētu iesaistīties kādos biznesa projektos, ja aprēķini un analīze rādīs, ka projekti ir tā vērti, interesanti un sniedz nelielu devu adrenalīna.
Aigars Kauliņš (A.K.): 1999. gadā jūsu saņemtais vekselis ir rūpīgi pārbaudīts no dažādām kompetentām varas iestādēm, kuru kompetencē tas ir, neatklājot nekādus pārkāpumus. Tomēr sabiedrībā un it sevišķi politiskajās aizkulisēs par to joprojām runā. Kā jūs vērtējat šīs kaislības ar tolaik lielāko darījumu, kad tiek pārdotas uzņēmuma akcijas, un kāpēc tas ir izraisījis šādas diskusijas vairāku gadu garumā?
Andris Šķēle (AŠ): Esmu pilnībā pārliecināts, ka tas tolaik nebija lielākais darījums Latvijā. Pilnīgi noteikti - nē! Iespējams, tas bija lielākais privātais darījums, kuru tobrīd privātā kārtā bija veikusi publiska persona. Tas nebija vienkāršākais darījums, un tā ietvaros tika lietots tolaik rets finansu instruments - vekselis. Tā kā es vēl ilgi biju aktīvā politikā, tad maniem oponentiem tā bija ērta tēma. Varētu to nosaukt pat par politisko košļājamo gumiju. Tā teikt - garšas vairs nav, bet spļaut ārā arī negribas, jo citas vietā arī nav.
A.K.: Te ir arī jāpieskaras jautājumam, ko sabiedrība pašlaik ļoti pārrunā, ka līdz ar jūsu meitu un dzīvesbiedres iesaistīšanos uzņēmējdarbībā sabiedrībā ir uzskats, ka faktiski jau patiesais uzņēmumu īpašnieks esat jūs. Dažu politisko partiju pārstāvji pat izteikušies, ka gatavojaties nulles deklarācijai un šis ir vienīgais veids, kā legalizēt skaidras naudas uzkrājumus.
A.Š.: Tāds pieņēmums ir kļūdains. Uzņēmuma reģistra ieraksti ir precīzi. Manas meitas jau vairākus gadus nodarbojas ar uzņēmējdarbību. Viņām ir attiecīga izglītība, labas valodas prasmes, prakses gan Latvijā, gan ārvalstīs. Ir arī pirmie veiksmīgie projekti.
Savukārt, kas attiecas uz manu dzīvesbiedri, tad viņa ir veikusi vienīgi finanšu ieguldījumu SIA Sabiedrība privātiem ieguldījumiem. Viņa ir zvērināta advokāte ar no tā izrietošiem ierobežojumiem. Ja par dažām spekulācijām no kādas Jaunā laika politiķes puses, tad tās ir nenopietnas. Visas esošās un bijušās amatpersonas jau sen faktiski ir nulles deklarāciju aizpildījušas. Nekas nav jālegalizē.
A.K.: Dažādi biznesā strādājoši cilvēki runā, ka patiesībā esat nolēmis izveidot jaunu Ave Lat grupu. Cik patiesas ir baumas? Vai esat kļuvis par stratēģisko investoru kādā no Latvijas uzņēmumiem, vai tomēr pamatdarbība ir saistīta tikai ar uzņēmējdarbības konsultācijām?
A.Š.: Tie ļaudis būs baumotāji. Neesmu šobrīd nekur noteicošais ieguldītājs, ja neskaita manu konsultāciju uzņēmumu. Man patīk nodarboties ar to, ko daru, - sniedzu gan vadības pakalpojumus uzņēmumiem, gan arī ekspertīzi un konsultācijas projektu attīstītājiem.
A.K.: Cik sen esat iesaistījis meitas uzņēmējdarbībā, jo pēdējā laikā viņas arvien aktīvāk parādās biznesa vidē. Vai neliedzat arī savu padomu, plānojot investīcijas jaunos projektos?
A.Š.: Par SIA Uzņēmumu vadība un konsultācijas (UVK) dalībniecēm viņas kļuva, šķiet, 2003. gadā. Tad sekoja viņu pirmais pilnīgi patstāvīgais ieguldījums SIA Meistara Mēbeles, liekas, 2005. gadā. Vēlāk nāca pārējie projekti.
Esmu sniedzis padomu daudziem, kāpēc lai es liegtu to savām meitām? Bet, ziniet, viņām, nesot mana uzvārda smagumu, sekmīgi izdodas apliecināt sevi pašām.
A.K.: Vai plānojat atgriezties aktīvajā uzņēmējdarbībā, pats investēt?
A.Š.: Man ir padomā daži komplicēti projekti, kurus pašlaik pētu. Varbūt, ja aprēķini rādīs, ka ir tā vērti, kādu no tiem tad arī attīstīšu tālāk. Bet man svarīgi, lai tie ir interesanti, dod nedaudz, ja tā var teikt - adrenalīnu un, protams, gandarījumu.
A.K.: Esat iecelts par Valmieras piena padomes priekšsēdētāju, līdzās ar jums darbosies arī jūs meita Madara Šķēle. Vai pats plānojat atgriezties pārtikas nozarē, vai jaunie īpašnieki cer uz jūsu iepriekšējo pieredzi?
A.Š.: Kā jau iepriekš teicu, tad UVK sniedz vadības pakalpojumus. Tādēļ arī esmu Valmieras piena padomē. Šajā nozarē - pārtikas pārstrādē - esmu kādu laiku atpakaļ aktīvi darbojies. Pārņemot kāda uzņēmuma pārraudzību, protams, rodas daudz jautājumu. Šeit lieti noder Madaras zināšanas, kuras iegūtas auditorkopānijā KPMG. Arī šobrīd atsevišķu jautājumu sakarā izmantojam viņas bijušos kolēģus.
A.K.: Kādas ir ieceres Valmieras piena attīstībai, jūsu kā padomes priekšsēdētāja vīzija?
A.Š.: Kopumā piena pārstrādes industrija Latvijā ir pārāk sadrumstalota. Tā ir problēma, lai konkurētu ārējos tirgos. Nopietns eksportētājs ir tikai Preiļu siers Jāzepa Šņepsta vadībā. Ļoti nepieciešama ir nozares konsolidācija. Gribas pie šī jautājuma risinājuma arī piestrādāt. Uzņēmumi ir pārāk vāji kapitalizēti. Valmieras piens ir uzņēmums ar lielu potenciālu. Laba piena zona. Sabalansēts produkcijas klāsts iekšējam tirgum. Gandrīz puse ir industriālo produktu eksportam.
A.K.: Kāds ir jūsu redzējums piensaimniecības nozares attīstībai, ņemot vērā nesen izstrādāto piensaimniecības stratēģisko programmu, kas tapusi pēc jūsu partijas biedra, Ministru prezidenta A. Kalvīša kunga rīkojuma un paredz atbalsta sniegšanu lielajām saimniecībām?
A.Š.: Tāds solis ir pareizs - atbalstīt konkurētspējīgos. Diemžēl jāatzīst, ka jau ilgstoši ar valsts atbalstu notiek izejvielas subsidēšana eksportam. Tā ir valdības kļūda. Es brīnos, kāpēc Konkurences padome neierosina lietu par negodīgu atbalstu. Valdības politikai jābūt vērstai uz to, lai vairāk un dziļāk pārstrādātu izejvielu, lai palielinātos eksporta apjomi gala produkcijai un nevis stimulētu izejvielas eksportu! Līdzīgi ir koksnes apstrādē. Valdības politika būs atzīstama par veiksmīgu tikai tad, kad ārā nevestu vairs apaļkoksni, bet gatavus izstrādājumus - saplāksni, mēbeles, celulozi un papīru.
A.K.: Vai uzskatāt, ka Latvijas ekonomikai straujās attīstības dēļ un pieaugošās inflācijas dēļ draud pārkaršana? Kā vērtējat valdības apstiprināto pretinflācijas jeb valsts ekonomikas stabilizācijas plānu?
A.Š.: Nevar noliegt, ka pārkaršanas pazīmes ir redzamas. Svarīgi, vai valdība un Latvijas Banka izdarīs pareizos soļus pareizajā brīdī. Pretinflācijas plāns tika samērā atzinīgi novērtēts no dažādu speciālistu puses, bet vēlāk izrādījās, ka tas netiek pietiekami noteikti realizēts. Man cerīgi šķiet, ka valdība beidzot ir gatava apstiprināt bezdeficīta budžetu. Tas varētu būt nopietnākais solis pareizajā virzienā. Bet šajā situācijā jau arī tas var būt par maz, jābūt budžetam ar 2-3 % pārpalikumu. Jāveido stabilizācijas fonds.
A.K.: Šajā ekonomikas attīstības posmā jaunajiem uzņēmējiem rodas jautājums, kur vislabāk investēt. Kādas nozares jūsu skatījumā ir perspektīvas?
A.Š.: Nozaru un virzienu ir daudz. Svarīgi būtu novērtēt uzņēmējiem savu pašu pieredzi un finansiālo kapacitāti. Perspektīvi šķiet tie virzieni, kur izejvielas ir Latvijā pietiekami pieejamas, un jautājums ir, kā pārstrādājot pievienot tām maksimālo vērtību. Tas būtu - koksnes pārstrāde, industriālie pārtikas produkti, farmācija. Īpaša joma ir enerģētika. Tas būtu siltuma efektīva ražošana, siltuma taupīšanas tehnoloģijas, siltumizolācijas materiāli utt. Svarīgi ir turpināt iesākto informātikas jomā. Tam vajag maz enerģētisko resursu un vairāk intelektuālo. Ilgstoši vēl būs vajadzīgas gan dzīvojamās, gan darba telpas, gan rūpnieciskās ražošanas telpas. Mēs vēl tālu atpaliekam no ES vidējām platībām uz vienu iedzīvotāju kvadrātmetru ziņā jebkura veida telpu ziņā. Protams, šobrīd situācija nekustamo īpašumu tirgū ir nervoza, bet tas, manuprāt, ir pārejoši.
A.K.: Vai nekustamo īpašumu tirgus straujā attīstība un līdz ar to nesamērīgi pieaugošās cenas ir sasniegušas savu virsotni un ir gaidāma tautā dēvētā nekustamo īpašumu tirgus burbuļa plīšana?
A.Š.: Nedomāju, ka runa ir par visaptverošu nelaimi. Protams, ka tirgū ir īpašumi, kas ir pārvērtēti. Tiem cenas neaugs. Arvien lielāka loma pieaugošas konkurences apstākļos būs būvniecības kvalitātei. Patērētājs jau tagad pieprasa atbilstošu kvalitāti par tai atbilstošu cenu.
A.K.: Vai pie esošajām darbaspēka trūkuma problēmām valstī ir nepieciešams atvērt tirgu ārvalstu darbaspēka ievešanai? Vai šajā sakarā arī saviem darbiniekiem esat palielinājis darba algas, lai viņiem nebūtu vēlme braukt uz Īriju vai meklēt labāk atalgotu darbu?
A.Š.: Būšu nepopulārs, teikdams, ka nevajag. Jārod stimuli darba ražīguma celšanai. Domāt, ka, ievedot lētāku darbaspēku un nekāpinot darba ražīgumu, izdosies ilgstoši būt konkurēt spējīgiem, ir rupja kļūda. Cilvēkiem ir jāsaņem adekvāts atalgojums par savu darbu. Saprotams, ka darba alga nav vienīgais kritērijs. Darba apstākļi, darba laiks, darba kolektīvs, dzīves vietas attālums - tie arī ir būtiski faktori, kuri katram darba ņēmējam ir svarīgi.
A.K.: Valsts iecerējusi vairākus lielus projektus. Kā domājat, kur valsts varētu ņemt nepieciešamos līdzekļus? Vai tiešām tas tiks paredzēts budžetā, vai tomēr, jūsuprāt, ir iespējams, ka tiks piesaistīti arī privātie līdzekļi, piemēram, projektu realizācija notiek uz valsts privātās partnerības principiem?
A.Š.: Valstij ir daudz dažādu iespēju, kā projektus realizēt. Līdzekļus var iegūt, pārdodot savu mantu, kas nav vajadzīga valsts pārvaldes vajadzībām. Var lietot ilgtermiņa kredītus. Latvijas valsts kopējais parāds ir ļoti saprātīgās robežās. Pasaulē šobrīd par vienu no efektīvākajiem risinājumiem tiek atzīts privāti publiskās partnerības modelis. Diemžēl Latvijā nav rūpīgi izstrādātas likumdošanas un pārējās nepieciešamās regulācijas. Ņemot vērā, cik viegli pie mums par afēru var pasludināt jebko, tad šādas nepieciešamās likumdošanas paketes neesamība, kura aptvertu gan koncesijas, gan ilgtermiņa nomu, gan kopieguldījuma projektu realizāciju, ir būtisks trūkums. Tas ir neatliekams darbs, kas valdībai ir darāms.
A.K.: Tuvojas viens no lielākajiem darījumiem, kad tiks privatizēti vieni no spēcīgākajiem valsts telekomunikāciju uzņēmumiem - Lattelecom un Latvijas Mobilais telefons. Vai izvēlētais privatizācijas modelis ir labākais, un vai ar to tiešām valsts varēs nopelnīt iespējamo maksimumu?
A.Š.: Ja ir mērķis gūt tikai maksimālos ienākumus, tad izvēlētais modelis neļauj noskaidrot augstāko cenu. Bet ņemot vērā, ka valdība, visticamāk, stāda arī citus uzdevumus, ne tikai naudas iekasēšanu, tad var arī tā rīkoties. Tas ir milzīgs izaicinājums Lattelecom vadībai.
A.K.: Vai investīciju vide Latvijā ir stabila un vai joprojām mūsu valsts tirgus ir interesants ārvalstniekiem?
A.Š.: Domāju, ka gana stabila. Par tirgus pievilcību gan nevajadzētu būt pārāk augstās domās. Lielākā problēma - mazais mērogs.
A.K.: Kādas ir valsts būtiskākās kļūdas attīstībā, ja nepieciešama kontrolēta, strauja bremzēšana, kas tikpat labi var izraisīt negadījumu un tikpat labi arī ļaut izvairīties no tā. Kādas varētu būt reālās sekas šai bremzēšanai - inflācijas apkarošanai, kredītu ierobežošanai utt. ?
A.Š.: Galvenā kļūda - valsts turpina stimulēt iekšējo pieprasījumu. Maz atbalsta tiek eksportspējīgiem uzņēmumiem. Netiek pietiekami stimulēta privātu uzkrājumu veidošana. Redziet, kamēr uzņēmums strādā, maksā algas, tiek galā ar bankas kredītiem, eksportē produkciju -viss šķiet jauki. Valstij nav problēmu. Bet atliek apturēt ražošanu, aizslēgt rūpnīcas vārtus ciet, un visas tās problēmas, par kurām galva sāpēja uzņēmējam, kļūst par valdības problēmām. Grib to valdība vai ne. Nesaņemti nodokļi, bezdarbnieku pabalsti, vajadzība pēc brīvpusdienām skolā bērniem, nesamaksāti komunālo pakalpojumu rēķini, depresija un alkoholisms. Tāda drūma aina ir iespējama, ja valdība ar lielu rūpību neseko lietām līdzi. Latvijas tirgus nav tik liels, lai ātri pašregulācijas ceļā ar tādām problēmām tiktu galā. Inflācija ir nopietns pārbaudījums politiķu prasmēm un kompetencei.
A.K.: Digitālās televīzijas lieta, kas iemantojusi arī afēras nosaukumu, kur uzņēmēji zaudēja arī daļu savu līdzekļu. Vai tur ir redzams arī kāds risinājums, un vai privātajiem vēl joprojām ir vērts darboties, lai ieviestu to Latvijā?
A.Š.: Cik var saprast no Ģenerālprokuratūras pārstāvju paziņojumiem, tad, vai tā ir bijusi afēra, acīmredzot izšķirs tiesa. Pēc tik lielas publiskas ažiotāžas, kuras kurināšanā malciņu ir piemetuši daudzi, acīm redzami ar aizdomām tiks uztverta jebkura darbība ciparu tehnoloģiju ieviešanā televīzijas jomā. Bet progress ir neapstādināms.
A.K.: Vai digitālās televīzijas projekts būtu izdevies arī iepriekš, ja tas nebūtu nonācis līdz tiesai un nebūtu pasludināts par afēru?
A.Š.: Man par to nav šaubu. Ja Ēķa kungs bija gatavs par to iestāties, kāpēc lai būtu šaubas. Viņa vārds ir pasaules veiksmīgāko televīzijas industrijas vadītāju sarakstā.
A.K.: Vai spējat joprojām aktīvi ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanu?
A.Š.: Nekādi nevar teikt, ka aktīvi nodarbojos ar politiku. Tieši otrādi - ļoti epizodiski. Bet, protams, man nav vienaldzīga politika. Kaut vai šī nelikumīgi un noziedzīgi ierakstīto sarunu ažiotāža. Tā ir kā tāda tiesu sistēmas černobiļa. Bija vai nebija tās sarunas, ir tās vai nav rediģētas, ir tās sakompilētas apzinātā kārtībā vai ne, ir vai nav bijuši tur kādi likumpārkāpumi - šobrīd visa tiesu sistēma ir apstarota ar blēžu reputācijas auru. Arī godīgi un apzinīgi tiesneši. Visi.
A.K.: Kā vērtējat gan tiesiski, gan politiski slideno tēmu, prokuratūras apsūdzības Ventspils mēram Aivaram Lembergam? Kāds ir jūsu skatījums no malas uz šo situāciju? Notikumu iespējamā attīstība un iznākums?
A.Š.: Man nav nekā jauna, ko pateikt. Acīmredzot tikai tiesa varēs izlemt, vai prokuroru pieņēmumi ir pierādīti. Bet ir skaidrs, ka tiesa caur plašsaziņas līdzekļiem jau tiek spriesta publiski. Būs jābūt augstas raudzes tiesnesim, lai šī publiskās telpas informācija paliktu bez iespaida un spriedums būtu tiesisks un taisnīgs.
A.K.: Vai uzskatāt sevi par oligarhu, ņemot vērā, ka jums šis tituls parasti tiek piedēvēts masu medijos?
A.Š.: Es zinu, ka tādu viedokli cenšas viens otrs tiražēt. Cik saprotu no politikas leksikona definīcijām, es tādam apzīmējumam nekvalificējos. Ir ļaudis Latvijā, kas šādu piedēvējumu sev par godu uzskatītu. Bet es to uztveru tikai un vienīgi kā apsaukāšanos.
CV
Dzimis: 1958. gada 16. janvāris
Izglītība: Latvijas Lauksaimniecības akadēmija, Mehanizācijas fakultāte
Ģimene: sieva Kristiana Lībane - Šķēle, divas meitas Anete un Madara, dēls Edvards
Bizness: pieder daļas SIA Uzņēmumu vadība un konsultācija
Amati: Valmieras piens padomes priekšsēdētājs
Politika: Tautas partijas biedrs, vairākkārt bijis LR Ministru prezidents